|
Decembris 1., 2016
 | 09:04
Vispār reizēm mani biedē cik ļoti atsvešināta jūtos no Latvijas, pēc jau gandrīz 8 (!!!) pavadītiem gadiem šeit. Neskaitot pāris draugus, mammu un cibu, ikdienā latviski nekomunicēju ne ar vienu. Kļūst aizvien grūtāk un grūtāk atrast pareizos vārdus lai izteiktos saprotami, aizvien biežāk ir tā, ka pirmās domas nāk galvā angliski. Vienīgais kas ir palicis - ja ātri galvā jāskaita, tad skaitu latviski. Pārējās domas notiek kaut kādā pidžinvalodā.
Vienmēr ir un paliek kaut kāda nostaļģija pēc Latvijas, bet tas viss ir kaut kādas melanholiskas, banālas ainas no aizgājušiem laikiem - rīta miglā tīti lauki ar zeltainām kviešu vārpām, vakara pastaigas pa mežu, lauku smarža pēc lietus - pārsvarā tikai daba. Reizēm atceros skaņas - kā reizēm vecāki mani veda uz Rīgu uz skolu un pa ceļam klausījās radio SWH - Fredis ēterā un tas SWH mūzikas rullītis. Pietrūkst Jāņu laiks, kad visur skan Jāņu šlāgeri un visādas lustīgās zaļumballes. Pietrūkst mūsu jūras.
Par pārējo īsti nekādu viedokļu nav. Bieži domāju vai kādreiz vispār atgriezīšos.
Anglija nav nekāda medusmaize, bet ar manu karjeru, šeit ir tik daudz ko darīt, man patīk arhitektūra, patīk visas vecās ēkas, ir sajūta, ka vēl daudz kas šeit ir darāms. Es esmu pieradusi pie mentalitātes, zinu ko sagaidīt, zinu kā komunicēt un kā jau esmu teikusi šeit pirms tam - briti ir iesildījuši kādu stūrīti manā sirdī ar savu britishness.
Ir bijis reizēm, ka naktī murgoju, ka man pēkšņi jāpārceļas atpakaļ uz Latviju, esmu modusies raudot un aukstos sviedros, jo labi apzinos, ka visa mana dzīve ir šeit. Es vairs nezinātu kā būt Latvijā. Un man ir jau vairāki draugi, kuri ir atgriezušies mājās (gan bulgāru, ne latviešu), un visi, kuri šeit ir nodzīvojuši ilgāku laiku saka, ka vairs neiederas un nespēj asimilēties atpakaļ.
Kas zin kur būšu pēc 5, 10 gadiem, bet šobrīd ir pietiekami labi, kur esmu. Nākamie 5 gadi šeit tāpat ir piesaistīti dēļ universitātes.
|
Comments:
Mjā, es šito saprotu. Jo nu, nedomāju, ka es varētu atgriezties un dzīvot Latvijā, tā man ir pilnīgi sveša zeme. Arī draugu man tur paliek mazāk un mazāk. Un nelasu arī vairs Latvijas ziņas, tik cik cibā cepienus reizēm pamanu. Ar saviem latviešu draugiem daudz sarunājos angliski, jo can't think of the words. Bet man nav žēl. Nē. skatos nākotnē un domāju, kur tālāk? Pasaule tik liela!
"Vienmēr ir un paliek kaut kāda nostaļģija pēc Latvijas, bet tas viss ir kaut kādas melanholiskas, banālas ainas no aizgājušiem laikiem - rīta miglā tīti lauki ar zeltainām kviešu vārpām, vakara pastaigas pa mežu, lauku smarža pēc lietus - pārsvarā tikai daba. Reizēm atceros skaņas - kā reizēm vecāki mani veda uz Rīgu uz skolu un pa ceļam klausījās radio SWH - Fredis ēterā un tas SWH mūzikas rullītis. Pietrūkst Jāņu laiks, kad visur skan Jāņu šlāgeri un visādas lustīgās zaļumballes. Pietrūkst mūsu jūras."
Shis ir tieshi tas, ko es vienmeer , kad mekleeju savas "iz Latvijas bildes" atrodu - to dabu! Un reiz rakstiiju kaut kaadu parodmu tekstu par to, ka manaas bildees Latvija izceljas ar to, ka allazh ir attainota taa nsotaljgiski ar saulrietu. Bet ne par foto, ieksheeji man uznaak taa nostlajgija, kad gribas grauzt rupjmaizi, ieslegt radio un dzirdeet, jaa, to pashu fredi un ufo vai lr2 rita zinjas, ko opis uzlika uz pirmajam minutem, kad bijam celja uz skolu. Man visvairaak ar opi saistas Latvija, ka kopsh vinja aizieshanas, man ir grutak atrast to saikni ar maajaam. Es nespeeju bez asaraam iziet no Riigas lidostas, tapec patika, kad vareeju ar kugji paarbraukt vai no Lietuvas braukt, jo ar shiim vietaam nav emocionaala atminja ar opi. Veel ir taa atminja ar skanjaam, kad ome ar opi shivereejas pa virtuvi. Taa chiibu shljuukaashana, ka atpaziistu, kursh no vinjiem staigaa pa maaju, un vinju abu smiekli. Tas skats, kad virtuves durvis valjaa, abi seezj pie virtuves galda, ome leena garaa gremo savas vakarinjas, opis skataas zinjas un kaut kada sava veida idille, tads kaa miers, redzot sho skatu bija.
Es nakamgad "svinu 10 gadus". Skiet nesaprotami.
man ir līdzīgi, esot Latvijā. t.i., viss mans patriotisms ceļas no nostaļģijas par tīņu/agrās jaunības gadiem, kad bija resursi pabraukāt un apskatīt to visu tā, kā man patīk, plus atblāzmas no tolaik ekstrapatriotiskās "mūža mīlas". arī jūra ir kaut kur turpat - pat dzīvojot 5 km no tās, reāli kājām aizejamā attālumā, eju tur reti, because why bother. šogad pat nepacēlu pakaļu no dīvāna, lai aizietu līdz TV paskatīties svētku salūtu, jo patriotisma manī vairs nav pat tik, cik kaķis pieraudājis. esmu kaut kur citur. kur, es nezinu, bet nav tādas dienas, kad es sev nepārmestu, ka nenotika brīnums un es nepaliku UK. toreiz gan apstākļi bija ārpus manas kontroles, bet lēmums gan mans. ir kāda daļa manis, kas nevar sadzīvot ar to, cik viss Latvijā plakans un mazs. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}