"Vienmēr ir un paliek kaut kāda nostaļģija pēc Latvijas, bet tas viss ir kaut kādas melanholiskas, banālas ainas no aizgājušiem laikiem - rīta miglā tīti lauki ar zeltainām kviešu vārpām, vakara pastaigas pa mežu, lauku smarža pēc lietus - pārsvarā tikai daba. Reizēm atceros skaņas - kā reizēm vecāki mani veda uz Rīgu uz skolu un pa ceļam klausījās radio SWH - Fredis ēterā un tas SWH mūzikas rullītis. Pietrūkst Jāņu laiks, kad visur skan Jāņu šlāgeri un visādas lustīgās zaļumballes. Pietrūkst mūsu jūras."

Shis ir tieshi tas, ko es vienmeer , kad mekleeju savas "iz Latvijas bildes" atrodu - to dabu! Un reiz rakstiiju kaut kaadu parodmu tekstu par to, ka manaas bildees Latvija izceljas ar to, ka allazh ir attainota taa nsotaljgiski ar saulrietu. Bet ne par foto, ieksheeji man uznaak taa nostlajgija, kad gribas grauzt rupjmaizi, ieslegt radio un dzirdeet, jaa, to pashu fredi un ufo vai lr2 rita zinjas, ko opis uzlika uz pirmajam minutem, kad bijam celja uz skolu. Man visvairaak ar opi saistas Latvija, ka kopsh vinja aizieshanas, man ir grutak atrast to saikni ar maajaam. Es nespeeju bez asaraam iziet no Riigas lidostas, tapec patika, kad vareeju ar kugji paarbraukt vai no Lietuvas braukt, jo ar shiim vietaam nav emocionaala atminja ar opi. Veel ir taa atminja ar skanjaam, kad ome ar opi shivereejas pa virtuvi. Taa chiibu shljuukaashana, ka atpaziistu, kursh no vinjiem staigaa pa maaju, un vinju abu smiekli. Tas skats, kad virtuves durvis valjaa, abi seezj pie virtuves galda, ome leena garaa gremo savas vakarinjas, opis skataas zinjas un kaut kada sava veida idille, tads kaa miers, redzot sho skatu bija.

Es nakamgad "svinu 10 gadus". Skiet nesaprotami.

(Reply to this)