man ir līdzīgi, esot Latvijā. t.i., viss mans patriotisms ceļas no nostaļģijas par tīņu/agrās jaunības gadiem, kad bija resursi pabraukāt un apskatīt to visu tā, kā man patīk, plus atblāzmas no tolaik ekstrapatriotiskās "mūža mīlas". arī jūra ir kaut kur turpat - pat dzīvojot 5 km no tās, reāli kājām aizejamā attālumā, eju tur reti, because why bother. šogad pat nepacēlu pakaļu no dīvāna, lai aizietu līdz TV paskatīties svētku salūtu, jo patriotisma manī vairs nav pat tik, cik kaķis pieraudājis. esmu kaut kur citur. kur, es nezinu, bet nav tādas dienas, kad es sev nepārmestu, ka nenotika brīnums un es nepaliku UK. toreiz gan apstākļi bija ārpus manas kontroles, bet lēmums gan mans. ir kāda daļa manis, kas nevar sadzīvot ar to, cik viss Latvijā plakans un mazs.

(Reply to this)