Ko tu runā, Saimons un Garfunkelis ir megaahujennākais sešdesmito gadu folkroka kolektīvs, neapstrīdamie sava žanra karaļi, neviens cits viņiem ij netuvojas. Viņiem bija viss, ko vien no folkroka kolektīva var gribēt: satriecošs muzons, brīžam gaudulīgi, bet biežāk vienkārši piedūrīgi teksti, (it īpaši Garfunkelim) brīnišķas vokālās dotības un, visbeidzot, laikam īsti negribēts, bet izcili asprātīgs skatuves tēls — gaŗais šķiesta Garfunkelis ar savu mikrofona matu griezumu un jūtami īsākais Saimons, kas izskatās kā nūģisks pamatskolnieks blakus savam pārspīlēti stilīgajam vecākajam brālim.

Zāli gan noteikti viņi patērēja ķerrām.

gadie ilgi uzdodu sev jautaajumu, patiik man vinji vai nee, vakar sapratu, ka ir ar visu savu gjenialitaati shkjebinoshi par saldu. Vinju dziesmas izklausaas preciizaak citu cilveeku izpildiijumaa. Ja nu es tikai uzkaapu uz astes cilveekam, kas bezkritiski glorificee dinozaurus, es veel gribu ari piebilst, ka biitli bija sava laika take that un elvis ir tikai skatuves teels bez pievienotaas veertiibas.

Oi nē, starp Bītliem un Take That ir būtiska atšķirība: Bītli sāka spēlēt paši un tad viņiem uzklupa menedžmenta haizivs Braiens Epšteins, bet Take That kopš sākta gala bija taisīts kā tirgus produkts. Bītli spēlēja tāpēc, ka pašiem patīk un tā, kā pašiem patīk — Take That spēlēja tā, kā mērķauditorija prasīja.

Un dinozauru bezkritiska glorificēšana tak ir pašsaprotama lieta: katram taču skaidrs, ka ar laiku visas lietas paliek tikai un vienīgi draņķīgākas. Lūk, piemēram, sešdesmito Take That bija Bītli. Pat ja viņi ir tikai un vienīgi puišu grupa (kas viņi pilnīgi noteikti pārtrauca būt ar Seržantu Peperu), tad tomēr savā žanrā viņi sasniedza tādas megavirsotnes, kas mūsdienu puišu grupām ij slapjos sapņos nerādās.

es neesmu paarliecinaata par to, ka tas ir muuzikas nopelns anyway, bet tas jau ir principa kashkjis.

Nuja, muzīkā vispār viss reducējas uz vai nu patīk, vai nepatīk. Protams, tas jau netraucē kasīties, bet tad jau tā ir kasīšanās pašas kasīšanās pēc.

Peace :)