domāju, ka gribu ieviest sev jaunu draudzīgu svešu cilvēku. pietrūkst, ka es runāju par neko ar kādu, bet ļoti atklāti un bezmērķīgi. dzeru un piedzeros un runāju par to, kas riebjas, kas patīk, ko es darīju no rīta, jebko. klausos kā viņš runā par darbu, vai par ģimeni, par savu trolejbusa maršrutu vai jebko citu. baigi izsūdzamies, norunājam nost, vienkārši pavāvuļojam un viss. sarunājam tikties kaut kad vai arī nē un viss. tā forši izbaudam to, ka tas otrs cilvēks ir svešs un kā mēs paši spoguļojamies viņā zinot, ka viņam priekšstati par mums ir nulle un otreiz iespējams nesatiksim.

interesanti, kā man pietrūkst, ka es tā gribu tērēt savu un vēl kāda laiku?