wowow@00:20
Savukārt frīraidā galvenais mainīgais ir reljefs. Atšķirībā no trases, šeit es ne vienmēr varu apstāties, ātrums ir jāpiemēro, reizēm jābrauc ātrāk, nekā es gribu un jūtos droši, lai tiktu līdz nākamajai vietai no kuras iespējams labi pārskatīt apakšu, izskaitļot nākamo posmu un saglabāt kritumu (nav daudz pasaulē tādu nodarbju, kas būtu fiziski nogurdinošākas par kāpšanu kalnup mīkstā sniegā). Braucot nepazīstamās vietās visu laiku nepieciešams saprast kā kaut kad vēlāk atgriezties uz trases, kāda cita iebrauktās sliedes vai apdzīvotas vietas. Citu braucēju šeit nav un trajektoriju šeit es izvēlos lēni un pārdomāti, to, protams, var nākties koriģēt, ja izrādīsies, ka tas, kas no augšas izskatījās pēc mīksta pūdera, patiesībā ir ar milimetru svaiga sniega pārklāta sērsna. Sniegs var būt pārāk ciets, pārāk mīksts, pārāk slapjš, vai pārāk plāns. Neparedzēto priekšābraucēju izgājienu vietā šeit ir ledus, akmeņi, negaidīti kritumi, koki un krūmi. Strauji griezt (kūlenis) vai bremzēt frīraidā es nedrīkstu (es taču negribēšu kāpt augšup), tā vietā man ir jābūt gatavam pārlekt (tieši tāpēc parkā jālien uz tramplīniem, pat ja jūti, ka tas nav priekš tevis), saglabājot ātrumu, vienlaikus mazinot postu sev un savam dēlim. Nekas nav tieši tā, kā tas izskatās no augšas un vienmēr būs vieta interpretācijai. Protams, es jau varētu sekot agrāk kāda iebrauktajām pēdām, tomēr es taču frīraidā lienu tikai tāpēc lai brauktu pats savu sliedi un nav jau garantēts, ka tas, kas braucis pirms manis ir gudrāks un pieredzējušāks rēķinātājs par mani, tāpēc es citu iebrauktās sliedes izmantoju kā orientieri plānam B vai līdzekli, lai nezaudētu ātrumu nepareizi novērtētā kāpumā. Bauda ir lidot (planēt? peldēt? traukties?- neviens no šiem vārdiem neapraksta to sajūtu) teritorijā, kuru pirms tevis neviens nav apguvis. Iezīmēt to.