04 Septembris 2008 @ 09:45
no manis  
Bērns reizēm runā tik kaitinošā formā, ka negribētas dusmas saskrien galvā un turas tur, līdz brīdim, kad saprotu, ka bērns runā tieši tā, kā parasti runāju es. Un saka tieši to, ko būtu teikusi es. Un tad pamanu vēl vairākas lietas, kurās bērns neapzināti/apzināti mani atdarina un kuras kaitina.
Pati sev esmu dusmas un kaitinājums.
 
 
( Post a new comment )
rediiss[info]rediiss on 4. Septembris 2008 - 09:55
heh nesen kolēģe, kurai mūždien viss ir slikti un nekas nepatīk, stāstīja, ka viņai jocīgs bērns - nekas viņam nepatīkot. kodu mēlē.
(Atbildēt) (Diskusija) (Link)
dzīvosim gultā[info]lux_y on 4. Septembris 2008 - 10:01
Bet cik grūti ir katru savu vārdu un darbu iepriekš pārdomāt &)
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
rediiss[info]rediiss on 4. Septembris 2008 - 10:20
nēnu, protams! bet tu, piemēram, apzinies, ka tev ir mazs spogulītis, kas tevi pašu no malas parāda. bet mana kolēģe laikam gan nav šajā fiškā iebrauksi, ja jau tik ļoti brīnās.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)
efix[info]efix on 4. Septembris 2008 - 12:56
&)
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)