Neirožu spēļu laukums

gap Gaidīju, kad tad beidzot uzpeldēs pēdējā vasaras nedēļa pirms skolas sajūta. Šodien kā likts bija klāt, tikai joprojām lāgā nesaprotu, kāpēc tas notika kaut kur Alexanderplača apkaimē, kas man ir viena no nemīļākajām vietām Berlīnē. Tāda kā mazā Varšava, bet ja nav nācies pabūt tur, tad to, balstoties asociāciju izsauktās sajūtās, varētu raksturot kā Matīsa un Barona ielas krustu Rīgā. It kā nekas krasi nepatīkams tur nav, tikai kustību plūsmu krustošanās vieta, taču blakus atrodoties tirgum un slavenajam matīsielas galam, tā kļūst piesātinātāka ar sociālu ciešanu izpausmēm un savstarpēju vienaldzību kā citas centra lokācijas. Protams, vēl veikalu izkārtņu un reklāmu vizuālā valoda. Līdz Varšavas priekšpilsētu kolorītam vēl augt un augt, bet zināmu vaibu, ko noķēru tajās, mazliet atgādina. Šeit to aizstāj ddr būves, kas kontrastē ar šī brīža reklāmu vizuālās valodas paraugiem. Bet nu par spīti tam visam piedzīvoju vienu no jēdzīgākajiem klātesamības mirkļiem pēdējā laikā.

P.S. Jāatgādina sev, ka trīs izstādes dienā ir par daudz, divas vēl ir viegli sagremojams daudzums.