atmiņas par domām

01:59 pm: es neesmu lepna, mani vēl nevarētu saukt par lepnu. jo man vēl pārlieku daudz ir jācieš. visu nakti gribējās ierakstīt kaut kur "kāpēc tieši man ir tā jācieš" - lūk, arī ierakstīju, lai arī īsti nezinu, ko tas nozīmē.
lai arī neesmu lepna, man ir prasības attiecībā uz cilvēku pieklājību citam pret citu. es tūlīt izstāstīšu, lai jūs tā nekad nedarītu - viena no lietām, kas mani šajā pasaulē visnepatīkamāk aizskar, ir tipa "normālā" dienas režīma diktatūra. cilvēki mēdz jokot, ja es guļu. teju nepazīstami cilvēki zvana, piemēram, piedāvāt kādu darbu vai uzaicināt piedalīties kādā pasākumā, izdzird ka pamodinājuši, vispirms atvainojas, pēc tam – sāk meklēt skaidrojumu un pasmejas, sak, „ir jau arī laiks vai ne :)” un „ko tad vakars tā pavairāk ievilkās?:)” un tml. – viskrutākais bija kāds vīrs no augstākās reliģiskās autoritātes, kurš zvanīja izdarīt baznīcas pasūtījumu. es atrados ārzemēs, plkst. bija 9.00 pēc viņu laika un 8.00 pēc mana laika, un viņš teica "ahā, jūs vēl guļat, ja? nu jā, jums jau tur arī laiks ir vienu stundu atpakaļ" - tipa, viņš man zvana un vardarbīgi uzspiež savu izpratni par to, ka LABI kristieši pa nakti guļ un dienā strādā; es katru reizi jūtos nepatīkami aizskarta, interrupted, disturbed – kādēļ man būtu svešiem cilvēkiem jāskaidro, ka es strādāju līdz plkst. 5.00 un šis ir mans parastais gulēšanas laiks? – ārzemēs, kur valda modernās cilvēktiesības, man gan tā neviens nedarītu.