CIKLOPA KALEIDOSKOPS - LABIKATĀ

---
Ar ĒK beidzot iesildījām C93. Pasākums notika kāda kultūras nama aktu zālē, kas nebija uzbūvēta pēc standartizmēriem. Skatītāju bija apm 10.
Pirms koncerta Oskars ar kādu melnmatainu meiteni uz skatuves plinkšķināja sintezatoru, cenšoties imitēt klavieres. Īpati, ka viņi plinkšķināja tieši sintezatoru, kaut arī turpat atradās brīnišķīgs flīģelis.
Es ļoti stresoju, jo nupat, nupat bij' jāsāk spēlēt, bet čelliste un basists bij' bez pēdām nozuduši un nesazvanāmi.
Negaidīti uz skatuves iznāca Baby Dee, piesēdās pie flīģeļa, un sāka brīnišķi spēlēt. Oskars un melnmatainā meitene centās "piedžemot", bet Baby Dee tas nepatika [man arī], un nu viņa pārstāja spēlēt, izskatījās izbesīta, un, kad nokāpa no skatuves, izskatījās pēc kurtizānes, kādas mēdza aprakstīt Bodlērs.
Tad viņa paskatījās uz mani un teica: "Nu, sāciet spēlēt beidzot!" Protams, tas izklausījās kā: "fjnjfd, vbnfjei, nufnoe," bet man bija skaidr[i]s, ka nupat sāk iet plāni.
Čelliste un basists aizvien nenāca un nebija sazvanāmi.
Izvēlējos pēc manām domām vienkāršāko dziesmu, kur neko nevar sajaukt, un, protams - tālāk par diviem pirmajiem akkordiem netiku. Un tā vairākas apkaunojošas reizes pēc kārtas. Glābt vairs nevarēja neko.
Baby Dee un publika sāka knosīties, neapmierinātība rūga rūgumā, atskanēja pamatoti aizskarošas replikas, bet tad....es pamazām sāku mēģināt dziedāt, un -
blakus uzradās mana vecmāmiņa, kas teica: "Centies taču dziedāt, tu taču vispār nedziedi!"
Un es apjautu, ka esmu nevis uz skatuves, bet skatītājzāles pakaļgalā.
Nu, un tad es pamodos ar klusu kliedzienu un laimes sajūtu padusē.
C93 koncertu tā arī neredzēju.
---
Pupdate:

divas reizes aiz aizvērtām acīm pēd. nedēļas laikā esmu redzējis HAGALAZ.