 |


 |
 |
 |
 |
 |
 |
From: suic |
Date: January 1st, 2003 - 04:35 pm |
| (Link) |
|
Jocīgi uzstādīts jautājums, bet atbilde būs klasiska līdz riebumam.
Jebkura cilvēka dzīvei ir jēga, pat pašnāvnieka dzīvei īsu brīdi pirms nāves ir jēga, jo tieši jēgas struktūras ir tās, kas ļauj cilvēkam jebkādā veidā hierarhizēt vērtības un vērot prātā sakārtotu pasauli.
Tad nu pati atbilde principā ir tāda, ka nepastāvot absolūtai un universālai dzīves jēgai, jēga tomēr ir katra cilvēka dzīvē, tiesa gan - tikai (inter)subjektīva, lokalizēta, tradīcijas un kultūras noteikta, utt.
|
 |
 |
 |
 |
|

 |
|

 |
 |
 |
 |
 |
From: suic |
Date: January 1st, 2003 - 06:24 pm |
| (Link) |
|
[ Error: Irreparable invalid markup ('<pasmīn>') in entry. Owner must fix manually. Raw contents below.] Vienmēr? Tas ir ilgs laiks. <pasmīn>
Ir bijuši laiki, kad dzīves jēga un jēga vispār ir tikusi uzskatīta par objektīvu, jo ir bijis kāds garants, kas to garantē - dievs, citplanētieši, ātmans, vai jebkas cits, kam tikai cilvēki allaž ir bijuši gatavi noticēt.
Bet par atšķirību starp jēgu un dzīves jēgu? Nu tur man šķiet, ka dikti tuvu tas ir, ja ir absolūts jēgas garants, tad rodas noteiktas un visai precīzas jēgas struktūras, kurās jēgu gūst gan vismazākais, gan vislielākais. Atceļot šo absolūtu mēs nonākam pie visa tā paša, tikai subjektīva.
Robeža starp dzīvošanu savai dzīves jēgai un dzīvošanu primitīvas dzīvotgribas dēļ? Nu, cilvēki mēdz meklēt attaisnojumu savām rīcībām, meklē iespēju saskaņot tās ar kādu noteiktu kārtību kultūrā, tradīcijās, reliģijā, utt. - no šī aspekta šī atšķirība būtu meklējama atšķirībā starp domājoša un nedomājoša cilvēka dzīvi.
Lai gan nedomāju, ka ir absolūti nedomājošs cilvēks, ir tikai cilvēki, kas domā maz un kurus apmierina tas, kas viņos ir ielikts gatavā veidā. Un tik un tā, cilvēks jebkādā gadījumā dzīvo jēgpilnā pasaulē, tas ir pasaulē, kas viņam kaut ko nozīmē ne tikai kā materiāls fizikāli aprakstāms objekts, bet gan pasaulē, kura ir aprakstāma cilvēciskās kategorijās.
|
 |
 |
 |
 |
|

 |
 |
 |
 |
 |
Vienmēr patiešām ir ilgs laiks :)
Būtībā jau, manuprāt, liela daļa sabiedrības problēmu slēpjas tieši šajā faktā - ka cilvēks dzīvo ar to pasauli, ar to dzīves sapratni, kāda viņam tiek no citu puses iestūķēta smadzenē, pats pat nepūloties izzināt, ciktāl šī dzīves uztvere/sapratne/vērtību sistēma ir pareiza un, galu galā, viņam atbilstoša. Tieši tādā veidā rodas gadu simteņu laikā iznēsāti stereotipi, kurus vairs nav īsti neviena spēkos apgāzt vai izgaisināt. Un pasaule dzīvo savos stereotipos tālāk, pamazām graudama pati sevi...
|
 |
 |
 |
 |
|
|  |
 |

 |
 |
 |
 |
 |
 |
vaidzētu rakstīt gari, bet neizvērsīšos - cilvēka dzīves jēga ir... hm... vai nu tā ir un ir objektīva, nemainīga, da i redzama tikai, ja pastaav Dievs, Vinjam, vai arii vispaar nevienam (ja Dieva nepastaav), arii laps jautaajums - vai dziivei ir jeega, ja to neviens neredz :P (un maybe tas ir tas pats terrible_lie jautaajums, tikai paarfraazeets) - vai arii taas nav vispaar un taa ir jaaizdomaa. bet shai objektiivajai dziives jeegai nav nekaada sakara ar to, kaada taa ir cilveeka subjektiivajaa uztveree. Leonardo da Vinchi dziives jeega vinja subjektiivajaa uztveree bija zinaatnes progresa veicinaashaa, bet muusu subjektiivajaa uztveree - Monas Lizas u.c. bildiishu maaleeshanaa. Aapsim skaidrs, ka buutiiba ir pavisam kur citur, kas ir vairaak par vienu un arii par otru. Aapsim skaidrs, ka ne aapsis, ne vidusmeera cilveeks (un aŗii mazliet-paari-vidusmeeram cilveeks) nespees formuleet, kur tad tieshi ir taa L.daV. dziives jeega. ja taada vispaar bijusi.
atvainojiet par chata transkripciju.
|
 |
 |
 |
 |
|

|  |
 |

|
 |
|
 |