Jocīgi uzstādītie jautājumi manā uztverē vismaz ir vieni no labākajiem, jo tie vismaz liek mazliet smadzenes pakustināt, kas lielai daļai ļautiņu neierobežotā kūtruma dēļ ir palicis par grūtu...

Bet par pašu jēgu runājot - vai tad tā vienmēr nav līdz riebumam subjektīva? Ne tikai dzīves jēgu, bet jēgu kā tādu vērtējot. Var jau arī, protams, teikt, ka kāda cilvēka dzīves jēgas ir izteikti objektīva, taču tādā gadījumā tie būtu salti meli :)

Un vispār - kur ir tā robeža starp dzīvošanu, kalpojot savai dzīves jēgai un dzīvošanu pirmitīvas dzīvotgribas dēļ?