Vienmēr? Tas ir ilgs laiks. <pasmīn>

Ir bijuši laiki, kad dzīves jēga un jēga vispār ir tikusi uzskatīta par objektīvu, jo ir bijis kāds garants, kas to garantē - dievs, citplanētieši, ātmans, vai jebkas cits, kam tikai cilvēki allaž ir bijuši gatavi noticēt.

Bet par atšķirību starp jēgu un dzīves jēgu? Nu tur man šķiet, ka dikti tuvu tas ir, ja ir absolūts jēgas garants, tad rodas noteiktas un visai precīzas jēgas struktūras, kurās jēgu gūst gan vismazākais, gan vislielākais. Atceļot šo absolūtu mēs nonākam pie visa tā paša, tikai subjektīva.

Robeža starp dzīvošanu savai dzīves jēgai un dzīvošanu primitīvas dzīvotgribas dēļ? Nu, cilvēki mēdz meklēt attaisnojumu savām rīcībām, meklē iespēju saskaņot tās ar kādu noteiktu kārtību kultūrā, tradīcijās, reliģijā, utt. - no šī aspekta šī atšķirība būtu meklējama atšķirībā starp domājoša un nedomājoša cilvēka dzīvi.

Lai gan nedomāju, ka ir absolūti nedomājošs cilvēks, ir tikai cilvēki, kas domā maz un kurus apmierina tas, kas viņos ir ielikts gatavā veidā. Un tik un tā, cilvēks jebkādā gadījumā dzīvo jēgpilnā pasaulē, tas ir pasaulē, kas viņam kaut ko nozīmē ne tikai kā materiāls fizikāli aprakstāms objekts, bet gan pasaulē, kura ir aprakstāma cilvēciskās kategorijās.