xxxP. Noteikti. :D
Sorrī, nevarēju neiestarpināt MBTI. :))
Man ir ļoti, ļoti līdzīgi. (Esmu INTP)

Diezgan interesanta tā klasifikācija, bet manā gadījumā ir riktīgs brainfuck, jo man nav skaidri izteikta neviens no tiem četriem faktoriem.

Es izpildīju vienu no testiem, un man bija šāds rezultāts:

• 
  You have marginal or no preference of Extraversion over Introversion (1%)
  


• 
  You have moderate preference of Intuition over Sensing (25%)
  


• 
  You have moderate preference of Feeling over Thinking (38%)
  


• 
  You have moderate preference of Perceiving over Judging (33%)
  

Bez tam, putru vēl lielāku rada apstāklis, ka līdz manai "sadegšanai" man bija viens raksturojums, bet es visu laiku esmu izjutis nepieciešamību (droši vien ārēju faktoru ietekmē) sevi izmainīt uz citu raksturojumu. Savukārt pēc šīs sadegšanas es jūtu, ka man atkal veidojas atkal cits raksturojums.

Nu kaut kāds xSFP esi. (Neesi gadījumā introverts? Tava ciba mazliet tāda...) Painteresējoties tur dziļāk ir interesanti (nu vismaz man), jo tur daudz raksturo arī kādas ir kognitīvās funkcijas. Vismaz man tas ļoooooooti palīdz. Bet arī nevajag pārāk iespringt konkrētos testos. Visbiežāk tomēr ir nobīdes skalā un vismaz divus trīs variantus var atrast no tiem 16.

Es jau ar te vienbrīd tēloju (ļoti veiksmīgi! pati ticēju!) ekstravertu turklāt sensoro kaut kādu. Nu tā ka galīgi ne mans tips. Bet... ja no tā izdeg vai tad tas ir ok un patiess? Un nav jau tā, ka visi ir vienādi, arī viena tipa ietvaros ir ļoti daudz izaugsmes iespējas (teorētiski, bet arī manā gadījumā, notiek neapzināta tiekšanās pēc inferiorās funkcijas piepildījuma, kas manā gadījumā ir ekstraverta jušana (feeling, vispār dominantā funkcija ir intraverta domāšana), ar to vislielākās klapatas un vislielākie prieki, johaidīarārā!). Man liekas, ka īstā tipa noteikšanai ir svarīgāk tas, kas sagādā pilnīgi un totālu labsajūtu, nevis tas kā rīkojas, vai liekas, ka rīkojas. Mainība jau vienmēr kaut kāda notiek, bet bieži tā aizved mūs vairāk prom no mums pašiem un kas mēs patiesībā vēlamies būt.

Ja skatos tikai uz dabiskajām sajūtām, tad noteikti esmu vairāk introverts.

Nu tad sorī, bet tu esi introverts. :))
Ekstraversiju var apgūt, bet par ekstravertu tāpēc nekļūst.

Godīgi sakot, tā vēlme būt ekstravertam ir bijusi vairāk kā vajadzība, un nevis dabiska vēlme. Atceros, cik ļoti skolas laikā es baidījos kļūt par atstumto, tādēļ ļoti centos "nekrist ārā no konteksta". Visticamāk es tā rīkojos, jo iekļaušanās grupā nozīmē, ka viss ir kārtībā un nav iemesls domāt vai uztraukties par kaut ko citu. Savukārt, ja jūtos nelaimīgs vai apdraudēts, tad arī tas eksistenciālisms lavās klāt.
Nevarētu teikt, ka skolas laikā būtu vientuļnieks vai atstumtais. Kontaktu un kopīgas intereses varēju atrast ar visiem. Bet tajā pat laikā es nejutos kā starp savējiem. No kontakta ar meitenēm es baidījos (panikas lēkmes), alkohols man nekad nav paticis (pašam tas nekad nav paticis, savulaik lietoju tikai kompānijas dēļ, bet arī tas bija ļoti reti un parasti beidzās ar ļoti nepatīkamām sajūtām), smēķēt ārī sāku tikai tādēļ, lai iederētos starp pārējiem (un pēc gada smēķēšanu atmetu, jo tas vairs nebija nepieciešams, lai iekļautos kompānijā).Ballītes iepriekš uzskaitīto lietu dēļ man nekad nav patikušas (pārlieku skaļa mūzika man arī nepatīk).
Dīvaini sanāk, ka skolas laikā (un arī tagad) spēju atrast kopīgas intereses un sarunas tēmas ar gandrīz jebkuru, bet tajā pat laikā neesmu saticis nevienu cilvēku, ar kuru varētu runāt par visu, arī par tām patiesi svarīgajām lietām.
Cita lieta, ka es pats visu savu līdzšinējo dzīvi esmu tik ļoti baidījies no tā eksistenciālisma, ka man likās, ja kāds cits uzzinās, kas man patiesībā prātā noteikās, mani bezmaz izolēs no apkārtējās sabiedrības, jo "tādam, kam prātā tāda putra, nemaz nevar ļaut uzturēties kopā ar citiem cilvēkiem". Un tikai tad, kad izveidoju šo cibas profilu, es uzdrošinājos ārpus ģimenes loka skaļi izpaust savas domas un emocijas.

+