justlive

17. Februāris 2014 01:56

Godīgi sakot, tā vēlme būt ekstravertam ir bijusi vairāk kā vajadzība, un nevis dabiska vēlme. Atceros, cik ļoti skolas laikā es baidījos kļūt par atstumto, tādēļ ļoti centos "nekrist ārā no konteksta". Visticamāk es tā rīkojos, jo iekļaušanās grupā nozīmē, ka viss ir kārtībā un nav iemesls domāt vai uztraukties par kaut ko citu. Savukārt, ja jūtos nelaimīgs vai apdraudēts, tad arī tas eksistenciālisms lavās klāt.
Nevarētu teikt, ka skolas laikā būtu vientuļnieks vai atstumtais. Kontaktu un kopīgas intereses varēju atrast ar visiem. Bet tajā pat laikā es nejutos kā starp savējiem. No kontakta ar meitenēm es baidījos (panikas lēkmes), alkohols man nekad nav paticis (pašam tas nekad nav paticis, savulaik lietoju tikai kompānijas dēļ, bet arī tas bija ļoti reti un parasti beidzās ar ļoti nepatīkamām sajūtām), smēķēt ārī sāku tikai tādēļ, lai iederētos starp pārējiem (un pēc gada smēķēšanu atmetu, jo tas vairs nebija nepieciešams, lai iekļautos kompānijā).Ballītes iepriekš uzskaitīto lietu dēļ man nekad nav patikušas (pārlieku skaļa mūzika man arī nepatīk).
Dīvaini sanāk, ka skolas laikā (un arī tagad) spēju atrast kopīgas intereses un sarunas tēmas ar gandrīz jebkuru, bet tajā pat laikā neesmu saticis nevienu cilvēku, ar kuru varētu runāt par visu, arī par tām patiesi svarīgajām lietām.
Cita lieta, ka es pats visu savu līdzšinējo dzīvi esmu tik ļoti baidījies no tā eksistenciālisma, ka man likās, ja kāds cits uzzinās, kas man patiesībā prātā noteikās, mani bezmaz izolēs no apkārtējās sabiedrības, jo "tādam, kam prātā tāda putra, nemaz nevar ļaut uzturēties kopā ar citiem cilvēkiem". Un tikai tad, kad izveidoju šo cibas profilu, es uzdrošinājos ārpus ģimenes loka skaļi izpaust savas domas un emocijas.