|
|
|
Marts 19., 2010
17:09
Es dažkārt (ne bieži, bet gadās) tik ļoti sadusmojos, ka raudu.
Man saspringst apakšžoklis tā, ka es praktiski nevaru parunāt. Tad sanāk tikai kautko izgrūst caur zobiem, burtiski.
Paātrinās elpošana un piesarkst vaigi.
Un tad, kad es raudu, ja esmu dusmīga, tas nekad nav tā smuki - trīs cēlas asaras pār vaigu. Tad tās ir tās nekontrolējamās raudas, kā bērniem, ar visu stihisko elpas vilkšanu untā. Par kurām visvairāk kauns.
|
Comments:
es arī agrāk tā darīju, bet tad atmetu un atmetu pavisam!
kā tev tas izdevās? (vai kaunēšanos atmeti?)
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/170221/6203) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) fjokla |
|---|
| Date: | 22. Marts 2010 - 14:37 |
|---|
| | nē, kaunēšanos ne | (Link) |
|
nez', pa manam, pats pārgāja. Un tas jau arī, ja tā kritiski skatās, diezko labi neizstās tiešām:)))
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/33097/1671) | | From: | kjeerpis |
|---|
| Date: | 22. Marts 2010 - 18:36 |
|---|
| | Re: nē, kaunēšanos ne | (Link) |
|
Kad sadusmojos, man gribas maukt pa galvu, bet to es nevaru atļauties, tāpēc tā dusma aiziet asarās. Es jau esmu svaldījies, lai nekautos, lai neraudātu, savaldības nepietiek. Kāds nu tur skaistums sarkanā degunā un acīs. Bet es jau vecs un man nepāriet. Nu, es varētu tā labi lamāties samācīties un savaldīšanās vietā spert laukā, kas uz mēles, tas varbūt palīdzētu, bet arī laikam īsti smuki nebūtu :D |
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
