ROTFLMAO tiešām brīnišķīgi :))))))))))

Sapņoju, ka... Vārdu sakot, es esmu tā kā slims (ar saaukstēšanos?), guļu gultā, pie manis vēl divi citie mājinieki. Pie mums atbrauc ciemos man vecmāte (reālajā dzīvē 10+ gadus mirusi). Es tieši iedomājos, ka viņa atbraukusi nomirt, zinot, cik daudz viņai gadu un viņas neveselību. Tieši tas arī ir tas, ko viņa pati saka, kad ir atvērtas ārdurvis un viņa beidzot ielaista istabā - ka šis ir iespējams pēdējais vakars, kad viņa vēl ir dzīva. Es protams uz to tā "nē, nē, ko tu", bet man tas neliekas tā kaitinoši, kā parasti ir, kad veci cilvēki runā par savu nāvi (jo tas ir tāds attention whoring, ka maz neliekas), jo jūtu, ka tā ir patiesība. Tikai tā mazliet kaitinoši, ka viņa ar to uzmācās un varbūt nemaz uzreiz vēl nenomirs, bet kādu brīdi vēl panīks.
Pašā sapnī par to īsti neaizdomājos, varbūt tikai izjutu to, ka lai arī man viņas drīzā miršana liekas gluži dabīga, viņai pašai tas ir tik... dziļš eksistenciāls jautājums, ne jau kaut kas šausmīgs, vienkārši ļoti nozīmīgs, kaut kas tāds, ar ko par spīti visam ir tik grūti samierināties, ka tāda savas nāves akceptēšana prasa visu gara spēku, kas vien cilvēkam ir. Par spīti savam vecumam (liktos jau ka, 80+ vecumā mirt ir dabīgi)
, savam ticīgumam (vienīgais īsti reliģiozais cilvēks manā ģimenē), tam, ka viņa bija vispār jauks un labs cilvēks, cik pazinu.
Beidzās ar to, ka es pieceļos gultā sēdus, lai ar viņu sasveicinātos, tuvumā redzu, ka āda viņai ir pilnīgi balta un krunkaina, un apskauju viņu, tieši tāpat, kā sasveicinoties apskauju jaunu meiteni.

(Reply to this) (Thread)

mani nāves tēmas sapņi parasti aprobežojas ar to ka mani nošauj =)

(Reply to this) (Parent)

Sapņoju, ka kaut ar kaut kādu paziņu divatā gribam uzspridzināt kaut kādu sālsskābes noliktavu, kas atradās pazemē, tādā kā bunkurā. Modernā, labi noslēgtā. Tur tā skābē bija tādos kā minerālmēslu manis, arī izskatījās pēc sāls (tāpēc, ka sālsskābe - loģiski), es paņēmu un ar roku pieskāros.
Tad no skolas ķīmijas iedvesmotajiem murgiem izkāpu virs zemes, kur, turpat virs vai netālu no sprāgšanai gandrīz gatavā bunkura notika liels pasākums. Tur bija tāda kā plata upe, upē ūdenskritums, līdzīgs Ventas rumbai, patiesībā pat veseli divi pēc kārtas, pie tam augstāki. Bija vakars, cilvēki bija sapulcējušies abos upes krastos. Sapņoju, ka redzu tur tethys_. (Šķiet, tikai piektais-sestais Ankietis, ko redzu sapņos, pie tam viņai neizskatījās līdzīga sev dzīvē.) Cilvēki tur bija sadalījušies grupiņās pēc principa "katrs izvēlas to gadsimtu, kurš viņam liekas vistuvākais". Vienai grupiņai atbilst viens gadsimts. Bija arī brīvi klīstošie, tādi kā mēs. Viņa teica, ka kaut kāds viņas draugs, kuru es galīgi nepazīstu, mēģinājis mani sameklēt – viņš, redz, tikko kā sācis kaut ko studēt un gribējis man pajautāt par vienu augstākās matemātiskas grāmatu vai arī tās saturu. Izjutu zināmu nepatiku, bet tomēr apsolīju palīdzēt. Viņa nez kāpēc teica, ka gandrīz visi viņas draugi ir izvēlējušies 20. gadsimtu. Tad redzēju viņu peldam upē. Nē, viss bija ļoti tikumīgi ;) Viņa peldēja uz muguras, kā Ofēlija gleznā: tikai seja virs ūdens. Tā nu viņa tajā tumšajā vakarā pilnīgi nekustīgi slīdēja lejup pa straumi starp ūdenszālēm. Nelaime tur, ka viņa bija posmā starp tiem diviem ūdenskritumiem, un beigās nokrita no otrā! Šķiet, viņa nemaz nezināja, ka tur ir vēl arī tāds otrs. Es ar kādu savu draugu stāvējām, skatījāmies, un satraucāmies - vai viņa būs sasitusies pret akmeņiem ūdenskrituma apakšā, vai tomēr izpeldēs.