Sapņoju, ka... Vārdu sakot, es esmu tā kā slims (ar saaukstēšanos?), guļu gultā, pie manis vēl divi citie mājinieki. Pie mums atbrauc ciemos man vecmāte (reālajā dzīvē 10+ gadus mirusi). Es tieši iedomājos, ka viņa atbraukusi nomirt, zinot, cik daudz viņai gadu un viņas neveselību. Tieši tas arī ir tas, ko viņa pati saka, kad ir atvērtas ārdurvis un viņa beidzot ielaista istabā - ka šis ir iespējams pēdējais vakars, kad viņa vēl ir dzīva. Es protams uz to tā "nē, nē, ko tu", bet man tas neliekas tā kaitinoši, kā parasti ir, kad veci cilvēki runā par savu nāvi (jo tas ir tāds attention whoring, ka maz neliekas), jo jūtu, ka tā ir patiesība. Tikai tā mazliet kaitinoši, ka viņa ar to uzmācās un varbūt nemaz uzreiz vēl nenomirs, bet kādu brīdi vēl panīks.
Pašā sapnī par to īsti neaizdomājos, varbūt tikai izjutu to, ka lai arī man viņas drīzā miršana liekas gluži dabīga, viņai pašai tas ir tik... dziļš eksistenciāls jautājums, ne jau kaut kas šausmīgs, vienkārši ļoti nozīmīgs, kaut kas tāds, ar ko par spīti visam ir tik grūti samierināties, ka tāda savas nāves akceptēšana prasa visu gara spēku, kas vien cilvēkam ir. Par spīti savam vecumam (liktos jau ka, 80+ vecumā mirt ir dabīgi)
, savam ticīgumam (vienīgais īsti reliģiozais cilvēks manā ģimenē), tam, ka viņa bija vispār jauks un labs cilvēks, cik pazinu.
Beidzās ar to, ka es pieceļos gultā sēdus, lai ar viņu sasveicinātos, tuvumā redzu, ka āda viņai ir pilnīgi balta un krunkaina, un apskauju viņu, tieši tāpat, kā sasveicinoties apskauju jaunu meiteni.

(Reply to this) (Thread)

mani nāves tēmas sapņi parasti aprobežojas ar to ka mani nošauj =)

(Reply to this) (Parent)