vienvārdsakot tā.

sestdiena.

izrāde bija lieliska. vēl to varat paspēt 22.jūnijā veselas divas reizes noskatīties jēkabpilī (for kaplacis this is a must). tāda dinamiska, ne acu atraut (slo-mo futbols un kailijas minogas deja jau vien bij ko vērts), "kvotabla" no vienas vietas, daudz gaumīgu joku. pat es smējos. mēs jau vispār abi ar dzīvesbiedru staigājām noraudājušies, taču norunājām nevienam par pētersonu neteikt, lai nesabojātu jauko pasākumu. īpaši jau nu angļu režisorēm, kas visu laiku pēc viņa taujāja. mūsu aktierdotībām šis bija pārbaudes vakars, šķiet, ka izturējām labi. minūtes 15 pirms iespējami dziļākās tumsas iestāšanās sākās izslavētā draudzības spēle bristole - kuldīga. minūtes 15 pēc iespējami dziļākās tumsas iestāšanās, kad pirmajā spēlē briti smagi pakāsa, sākās otrā draudzības spēle, kurā piedalījos arī es, un izcilāko golu iesita jauniepazītā cibiņtibiņa zuzanna. lieki piebilst, ka šajā spēlē briti pakāsa tikpat smagi.

svētdiena.

atkal spēlējām futbolu, šoreiz jūrkalnes pļāžā. mājās palikt grūti, jo vislaik liekas, ka kuru katru brīdi no kāda aizpaksīša iznāks pētersons un pārmetoši ieņurkstēsies, ka neviens neviens nemaz nemaz neko neko viņam nav iedevis ieēst. tāpēc jūra, saule, futbols un stindzinoši auksts ūdens, kurā iemesties peldus (nevis iebrist līdz celīšiem) uzdrošinājās vien divi pārkarsuši eksemplāri no sešiem, es to skaitā. un ziniet, jūrmalā ļoti spēcīgi darbojas kaut kāds senlatviešu vācēj-krājēj instinkts. visi tie priekšmeti (var droši aizvietot šo vārdu ar "sūdi"), ko jūra ir izskalojusi, liekas tik nu vien vērtīgi un noteikti mājās aizstiepjami, no tā taču var uztaisīt to un šito, un ja šitos divus saliek kopā, tad vispār. divi pāri lielu gumijas darba cimdu jau nu saimniecībā noderēs toč.

p.s. tā kā mana pukstēšana cibā joprojām ir slepenajā statusā mājiniekiem, lūdzu pie sastapšanās būsim diskrēti ar informāciju un līdzjūtībām un vispār.