kārtējo reizi secināju, ka no mākslas ne suņa sūda nesaprotu. un, ja mani uz to izrādi nebūtu nopirkuši, otrdien iztiktu bez černuhas un braukšanas uz rīgu.

fakti: tātad noskatījos slovēņu "fiziskā teātra" trupas "betontanc" izrādes "cīniņš ar dostojevski" ierakstu.
subjektīvā vāvuļošana: nu labi, glīti un plastiski aktieri un aktrises glītos kostīmos. nu labi, deju etīdītes viena aiz otras, pa vidu tekstiņš. tipa viss smuki. bet man nepatīk černuha. vispār es uzskatu, ka "taisīt mākslu" no černuhas, saucot to par "provokatīvu" un sazinkāduvēl, ir primitīvi. daudz augstāka pilotāža ir neapelēt pie skatītāja zemākajiem instinktiem un tomēr pielikt pasaulei kādu nebūt pluszīmi. tāda lūk īsumā būtu mana mietpilsoniskā izpratne par mākslas jēgu.

un vēl - ar prātu es saprotu, ka valsts valodas likums un drošvien arī elementāra pieklājība pret skatītāju paģēr, lai izrāde tiktu tulkota. bet sirds (nosacīti protams, kā pretstats prātam) pretojas. nu labi, titri tur nav iespējami, un izrāde arī tikai viena, bet nu tak skaidrā angliešu valodā, un tas taču ir pamatā kustību teātris, tur visādīgi izteiksmīgi dejo un tā. ekk.

es jūtu, ka pēc šī neomulīgā pienākuma pildīšanas černuhas atmosfērā zibenīgi metīšos uz notikuma vietai vistuvāko kafejnīcu, un vēl gribētos kaut kur daugavmalā pasēdēt, cik tad to ventu vien var izturēt. tas ir mājiens ar mietu aicinājums pieteikties kompānijā, protams. otrdienas vakars tātad.