Comments
nu ja, liec man justies vēl stulbākai, pievienojot vēl kaut kādu nesaprotamo izteicienu šī vakara krājumam :/
bet vispār ir labi ar to mūziku, nu beidzot esmu iebraukusi kaut kur, kur galīgi, galīgi neko nesaprotu, citādi pārējās apgūstamajās sfērās pa drumslai zinu, kas ļauj eleganti tēlot, ka zinu un saprotu mazliet vairāk,
bet te nu maskas krīt :)
karalis ir kails
bet vispār ir labi ar to mūziku, nu beidzot esmu iebraukusi kaut kur, kur galīgi, galīgi neko nesaprotu, citādi pārējās apgūstamajās sfērās pa drumslai zinu, kas ļauj eleganti tēlot, ka zinu un saprotu mazliet vairāk,
bet te nu maskas krīt :)
karalis ir kails
(Reply to this) (Parent)
dodekafonija (visu divpadsmit oktāvas pustoņu izmantošana kompozīcijā pēc noteiktiem matemātiskiem spēlītes likumiem) ir viens no atonālisma (dumpis pret tonālajiem centriem, dominantēm un citām īpašām dažu skaņu lomām) realizācijas mēģinājumiem
nu, atonālisms nozīmē apzinātu atteikšanos no rietumu mūzikas tradīcijām (piemēram, ka skaņas veido konsonantus vai disonantus pārus, ka kvinta lūk ir perfekts un skanīgs intervāls, bet sekunda nav, ka skaņas kārtojas akordos, kas savukārt rada harmoniju, ka skaņkārtā katrai skaņai ir sava funkcija) - tiek pasludināts, ka tas viss ir štrunts un izdomājumi, un tiek radīts jauns izdomājums, ka tādu sakarību nav. katra skaņa ir patstāvīga un līdzvērtīga. vārdu sakot, pasludini anarhiju. tomēr pilnīgu haosu klausīties laikam neviens nespēj, un vienmēr gribas radīt kādu teoriju. tad nu dodekafonija rada kaut kādu rāmīti šim haosam, definē noteiktus paņēmienus, kā komponēt šajā brīvajā sistēmā.
ā, nu jau mazliet skaidrāks top,
tikai pasaki man, lūdzu, vēl,
kāpēc es nejūto to revolucionāro atšķirību, klausoties pēc kārtas, piemēram, vienu stravinska skaņdarbu un vienu berga, jo katrs taču no sava virziena? (nu, muzikālā dzirde man vispār mazāk - bet, spriežot pēc tevis uzrakstītā, vajadzētu taču būt totālam haosam tajā atonālismā?)
un vēl - ieliec šajā brīnišķīgajā sistēmā, ko uz brīdi esi radījis manā prātā, to, ka, kā lasu teorijā, tekstam atonālisma mūzikā ir arvien būtiskāka loma. Kāpēc tā?
tikai pasaki man, lūdzu, vēl,
kāpēc es nejūto to revolucionāro atšķirību, klausoties pēc kārtas, piemēram, vienu stravinska skaņdarbu un vienu berga, jo katrs taču no sava virziena? (nu, muzikālā dzirde man vispār mazāk - bet, spriežot pēc tevis uzrakstītā, vajadzētu taču būt totālam haosam tajā atonālismā?)
un vēl - ieliec šajā brīnišķīgajā sistēmā, ko uz brīdi esi radījis manā prātā, to, ka, kā lasu teorijā, tekstam atonālisma mūzikā ir arvien būtiskāka loma. Kāpēc tā?
(Reply to this) (Parent)
nu, dodekafonija apraksta noteiktus matemātiskus pārveidojumus, ar kuriem iegūt skaņu virknes. tipa šajā procesā rodas kaut kas, kas normāli ir atonāls (jo teorija pati neparedz nekādus akordus, harmonijas vai tradicionālās saskaņas), taču tā kā tam ir stipri gadījuma raksturs, tajā var rasties kādi tonāli motīvi (nu, tipa, nejauši sanāk akords). tas drīzāk ir tradicionāli orientēto cilvēku mēģinājums pierādīt, ka re, panks jau tu esi, bet paskaties, tomēr tas pats cilvēks vien esi, nu, tipa nekur jau no tonālisma tālu neaizbēgsi. jo tas, uz kā balstās tonālisms, imho ir stipri cilvēka skaņas uztverē balstīts, nu dzird cilvēks to kvintu ar citu krāsu kā sekundu, un katra rada savu sajūtu. bet šēnbergs tikai močī, sakot, ka nekādu likumu nav, bet tas neizslēdz likumsakarības :)
(Reply to this) (Parent)