klasika

79'

79'

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Kad redzu divus cilvēkus, kur viens raud vai slauka asaras un otrs kaut ko nopietnā ģīmī stāsta, vienā mašīnā, vienmēr izdomāju situāciju, kurš ir cietējs, kurš kuru apvaino vai kurš uzmundrina, par ko viņiem lielā bēda un kapēc viņi to dara mašīnā (šis jau izklausās piedauzīgi, bet ne par manu samaitāto prātu te runa). Šorīt nodomāju, kāpēc viņi to dara tik saulainā, skaistā pilsētas rītā, jo, godīgi runājot, nespēju aptvert, kāpēc cilvēks raud. Ne konkrēts vai cilvēks, bet raud. Un tad es noprātoju savā vēl snaudošajā prātā, trambuļojot pa saules izgaismoto pilsētu, par "Privāto Dzīvi". Tādu privāto dzīvi, kur raksta par parastiem cilvēkiem, jo arī viņi precas, pērk mājas, brauc uz ārzemēm un stāsta brīnumlietas, pārdod mašīnas, iepazīstas, piedalās konkursos, strādā un iegulda savu artavu mūsu zemītē, priecājas, smaida, raksta labas un sliktas lietas, mīl un galu galā mirst. Bet kādā gadījumā tas būtu tāpat kā papildināt avīzi, kurā aprakstīti svarīgi notikumi un cilvēki, ar vēl vienu sludinājumu un sēru vēstu lapu.
Tad sakiet, kur lai uzzinu, kāpēc cilvēki raud tik skaistos rītos?
  • vai tad to maz vajag zināt? ko tas mainīs tavā privātajā dzīvē?
    • Jā, vajag. Tas lauza manu prātu vēl tagad. Man privātā dzīve laikam un visdrīzāk nav tik interesanta, kā izdomāt, kas notiek citu parasto cilvēku dzīvēs. Piem., man šķiet, ka viena kaimiņiene ir nervozs sievišķis ar vīru, kas viņu sit, bet tā tas noteikti nav. Man patīk izdomāt savai pasaulei varbūtības. Tas noteikti ir saistošāk, nekā lasīt visas tās blēņas žurnālos.
      • tur es tev piekrītu [par tiem žurnāliem]. bet tad jau izdomāt pašai tādas varbūtības arī ir interesantāk, nekā uzzināt, kā ir patiesībā, kaut vai par to pašu kaimiņieni.
        • Es jau to daru. Mana pasaule ir mana. Kas notiek citu pasaulēs un kādu kārtību viņi tur ievieš, nav pašlaik aktuāli.
  • es zinu, kāpēc cilvēki raud skaistos rītos!!! tāpēc, ka rīti ir SKAISTI!!! cilvēki vienkārši ir aizkustināti no skaistā skata un acīs sariešas asariņas. vai tad tev tā nav gadījies?
    • Nē. /:
      Un tev?
      • ir gan, gadās diezgan bieži. pareizāk sakot, tā sajūta, ka gribas papiņņāt no skaista skata, skaistas mūzikas vai kkādas filmas, ir samērā bieža, bet es to parasti apspiežu, ja esmu kopā ar citiem cilvēkiem. vienatnē - tad jau var mazuliet atļauties. bet vispār es cenšos to no sevis izskaust, jo mūsdienās tipa "jūtīgie" un tiri piri visādi tiem līdzīgie nav īpašā cieņā. un kur nu vēl, ja tu esi vecis, :)
        • Tu mani tiko sasmīdināji. hh
          Zin' ko? Nav jādomā, ka pats ir ne cieņā vai ko, ja citi tā saka. Kāda daļa, ka tu esi vecis (:D) un jūtīgs, tu esi tu.
          • es zinu, ka tas izklausās smieklīgi.:) smieties ir veselīgi.
            un es tev piekrītu. nu, tur laikam problēma ir arī manī pašā.
            • (: Ai, tu. Redz, apķērīgam ir vieglāk, lai gan šaubas vienmēr glūn aiz stūra, kā runā cilvēki.
              • par to jau es runāju, ka pārlieku liels emocionālais jūtīgums traucē normāli domāt:)))) ehh.. zini, es būtu baigi priecīgs, ja es pa dzīvi šaubītos un baidītos mazāk. un ko darīt.? nezinu.
Powered by Sviesta Ciba