klasika

Kad redzu divus cilvēkus, kur viens raud vai slauka asaras un otrs kaut ko nopietnā ģīmī stāsta, vienā mašīnā, vienmēr izdomāju situāciju, kurš ir cietējs, kurš kuru apvaino vai kurš uzmundrina, par ko viņiem lielā bēda un kapēc viņi to dara mašīnā (šis jau izklausās piedauzīgi, bet ne par manu samaitāto prātu te runa). Šorīt nodomāju, kāpēc viņi to dara tik saulainā, skaistā pilsētas rītā, jo, godīgi runājot, nespēju aptvert, kāpēc cilvēks raud. Ne konkrēts vai cilvēks, bet raud. Un tad es noprātoju savā vēl snaudošajā prātā, trambuļojot pa saules izgaismoto pilsētu, par "Privāto Dzīvi". Tādu privāto dzīvi, kur raksta par parastiem cilvēkiem, jo arī viņi precas, pērk mājas, brauc uz ārzemēm un stāsta brīnumlietas, pārdod mašīnas, iepazīstas, piedalās konkursos, strādā un iegulda savu artavu mūsu zemītē, priecājas, smaida, raksta labas un sliktas lietas, mīl un galu galā mirst. Bet kādā gadījumā tas būtu tāpat kā papildināt avīzi, kurā aprakstīti svarīgi notikumi un cilvēki, ar vēl vienu sludinājumu un sēru vēstu lapu.
Tad sakiet, kur lai uzzinu, kāpēc cilvēki raud tik skaistos rītos?