| |
[Oct. 19th, 2011|10:28 pm] |
- jūs taču esiet pazīstami? - pie lifta viegli uzjautrināta jautāja dāma, iznirusi gandrīz ne no kurienes.
- esam kaut kur tikušies - klusi norūca viņš.
Es nemaz necentos tvert aiz astes asociācijas, kuras slinki peldēja manā kā ar vati piebāztā galvā
- es jūs sapazīstināju burbuļvannā! - viņa hihināja
Augšstāvā iegāzos birokrātiskā krēslā. Ar vīna glāzi rokā vēroju darbdienas vakara kompāniju, kura pavisam īsā laika sprīdī nesarunājusi kā pēc burvju mājiena nejauši savācās vienā kabinetā. Daži bija palikuši atmiņā pēc vārdiem, bet daži - vienkārši kā zīmoli.
Man riebjas pieņemšanas, koncerti, un citi oficiālie stīvie pasākumi, bet ir, ir, ir pasākumi, kur IR jābūt. Neatkarīgi no tā, vai tā ir inaugurācijas ceremonijas, kur augstas dāmas augstos papēžos, griežot valsi un rādot šovos iemācītās piruetes, gāžas no kājām, vai pirts pasākums, kur tu riskē foršus cilvēkus ieraudzīt pavisam neforšā formātā.
Tomēr ir pasākumi, kuri veido kolektīvo atmiņu un netveramus kontaktu tīklus. Un, pat paliekot uz Jūs, sarunas veidojas vieglāk. Protams racionāli skatoties, uzvarēs labākais piedāvājums, kaut kādas iracionālās barjeras ir salauztas. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}