šodienas produktivitāte - izložnāti divi stāvi Elejas raķešu bāzē, mistiskā kārtā diemžēl geocachingu neatradām. jau otreiz mācība - lasīt kārtīgi aprakstu, nevis aizbraukt un brīnīties, ka nekā nav. iepriekšējā reizē nezinājām, ka slēpnis bija magnētisks, tāpēc ilgi mocījāmnies līdz atradām. šoreiz fiasko, bet jābrauc vēl.

Otrā labā lieta, ko izdarīju, bija apmaldīšanās kādā mežā netālu no Tērvetes pēc bāzes apmeklējuma.
Iebraucām mežā ar domu, varbūt nedaudz pasēņot. kaut kā visi trīs paklīdām kur nu kurais. es kaut kur aizstāgājos, aizdomājos par dabas skaistumu, fotogrāfēju, atkal domāju, atradu ārī pa kādai sēnei un tā klīdu arvien tālāk, lietus lija, sāka arī krēslot. attapos, ka jāmaklē rakari. izsaucos, bet nekā, klusums.
atradu meža ceļu un it kā devos atpakaļ uz mašīnu, bet pēc krietna brīža sāka sķist, ka tas tomēr nebūs īstais. gāju uz priekšu. sadzirdēju tālumā mašīnas, cerēju, ka tuvojos pareizajai - Zaļenieku šosejai, un nebūšu izgājusi kaut kur otrā pusē mežam. Izlienu no meža un redzu Tērvetes robežzīmi, izrādās esmu aizgājusi kādus 2 km atpakaļ. šoreiz gan nelīdu mežā, bet gāju gar šosejas malu. centos skriet, lai ātrāk tiktu, bet gumijnieki nav nekādi ērtie un pateicīgie skriešanas apavi. ar tādiem 15 km nenoskrietu.
Kad satiku abus draugus, viņi stāstīja, ka viscaur mani izmeklējušies, izsaukušies, bet nekā. Mani mežā nevarot laist.
Nekas, vismaz piedzīvojums.