vakar braucu ap pus vienpadsmitiem vakarā no darba, krietni aizdomājusies un ne tajā labākajā noskaņojumā, kad pēkšņi lecot nost no ietves maliņas, nolecu un dzirdu kā mežonīgi sāk šņākt. skaidrs.. riepa. Paskatos - izrādās, ka kāds pus metrs no ietves ir vienkārši izgriezts un es, protams, uzlecu ar aizmugurējo riepu tieši uz grieztā asfalta asās malas.
Pēc tam nakamā doma bija, nevis par to, ka " redz, kā man nabadzītei neveicās", bet gan - " tas tev par to lielo dusmošanos. saņem!". Toties pēc šāda nelaimes gadījumā no dusmām ne vēsts. pati vainīga.
Ievērtēju apkārtni - esmu blakus Elefant viesnīcai, jātiek līdz mammas māsai, kas dzīvo Valmieras ielas beigās. gabaliņš ir... Blakus viesnīcai ir uzpildes stacija, taču zinu, ka līdz Valmieras ielai tāpat neiaizvilkšu ar cauru riepu. Nekas, nolēmu stumties uz darbu un atstāt puķu bērnu tur. Zvanu saviem naktsmāju devējiem, lai iformētu, ka būšu diezgan vēlu, kamēr aiziešu būs jau droši vien 1 naktī. par laimi, man pieteicās atbraukt pakaļ.

šodien no rīta esmu pusotru stundu ātrāk darbā, jāiet skatīties, kas tad noticis, jālīmē, lai var vakarā braukt uz skolu un pēc tam uz Jelgavu. Bez velo jūtos nepietiekama un ļoti lēna, turklāt būt atkarīgai no sabiedriskā transporta nav patīkami.