24 October 2010 @ 03:56 am
pavisam liels ekspresionisms  
man bija tik briesmīgs sapnis, ka tas mani vajā jau visu dienu, un tāpēc man radās doma, ka, varbūt, ja es to pierakstīšu, liksies mierā ātrāk. jo man patiesībā mazliet bail iet gulēt, ja nu tas atkārtojas vai turpinās.

varbūt daļa nelāguma slēpjas tajā, ka tas būtībā bija mans patiešām ikdienas environment - ziepniekkalna pagalmi, mājas, tamlīdzīgi, un viss sākās ar to, ka es pamostos dzīvoklī, un tajā nez kāpēc ir sveši cilvēki, kuri vērš uz mani naidīgus skatus. mani uztrauca fakts, ka tie ir dzīvoklī, jo es skaidri zināju, ka, pirms iet gulēt, biju aizlēgusi durvis. tad es sapratu, ka vīrieši grib man uzbrukt, vai kautkātā, katrā ziņā, bija beidzies atmošanās stupōrs, nu, tā dullā galva, kas ir no paša rīta, tad es lecu augšā no gultas (for some reason i slept fully dressed, un nevis pidžamā, bet ar kkādu džemperi un svārkiem) un ieskrēju blakustēlpā, mēģināju aizslēgt durvis, bet nez kāpēc tad, kad tās bija aizslēgtas, tās joprojām varēja atvērt, kas mani šausmīgi nobiedēja, jo es dzirdēju, kā aiz durvīm tie vīrieši acīmredzami ir devušies man pakaļ ātrāk nekā mierīgā gaitā, tāpēc es vienkārši skrēju projām, ārā no dzīvokļa, lejā pa kāpnēm, manā galvā bija doma, ka jātiek uz otru dzīvokli (jāpiebilst, ka neviens no dzīvokļiem nebija tāds, kā mana pašreizējā vai topošā dzīvesvieta), jo tur taču vismaz vajadzētu būt nesalauztām atslēgām. neatceros, kā es nokļuvu tajā mājā, kur bija otrs dzīvoklis, varbūt tā bija tā pati, bet es šuasmīgi steidzīgi ieskrēju iekšā, un tie vīrieši, kas mani vajāja, bija tieši aiz muguras, un viņi bija savairojušies, mēģināju aizslēgt durvis, bet atkal nesanāca un tie visi ietriecās viņās ar tādu spēku, ka tās durvis atsprāga vaļā tā, ka es aizlidoju pāri istabai, tie cilvēki ieskrēja iekšā, sāka mani raut aiz drēbēm, plēst matus, vienvārdsakot, visai nepatīkami. man kaut kā izdevās izbēgt un tad es aizskrēju uz kaut kādu vietu, kur satiku oskaru, un teicu viņam, ka man uzbrūk un ka man seko, un ko lai es daru, man ir tik ļoti bail, un viņš teica - nu kā, tas taču ir vienkārši, neraizējies, vienkārši aizej pastāsti vecākiem. un, kad jau mēs esam sākuši runāt, jāatgādina, ka tu joprojām neesi nometusi lieko svaru..tad es bēgu tālāk pie vecākiem, kuri bija ciemos kaut kur, un nu jau bija pavisam tumšs, un es ar divriteni braucu pa ziepniekkalna pagalmiem, un man līdzi bija mans suns, un vienā brīdī es redzu tādus puikas stāvam pie netālas kāpņutelpas, viņi ir vienīgie cilvēki vispār tur apkārtnē, un es saprotu, ka arī viņi man uzbruks, ja pietuvošos, un nogriežos, bet mans suns skrien tieši pie viņiem, un es kliedzu nē, nē, rega, šurpu, nāc šurpu, un viņa kā parasti neklausa un man ir vnk tāds terror, ka viņi tūliņ pamanīs un arī sāks dzīties man pakaļ (jo es zinu, ka tie iepriekšējie vīrieši joprojām ir uz pēdām, tikai atpalikuši), un es lecu nost no riteņa, puikas pamana suni un sāk skriet manā virzienā, suns arī skrien atpakaļ pie manis, sagrābju suni padusē, lecu atpakaļ uz riteņa un ātri, ātri kaut kur braucu, tad nonāku pie vecākiem, kuri ir ciemos tādā reāli krieviskā stilā iekārtotā dzīvoklī pie cilvēkiem, ko es nekad mūžā neesmu redzējusi, dzer kafiju un kaut ko baigi smejas, un es ieskrienu un sāku izmisīgi viņiem stāstīt, ka man seko, un visi cilvēki, kurus satieku uz ielas, grib man uzbrukt, un viņi tikai skatās un tā sieviete, pie kuras mani vecāki ir ciemos, saka, ka tā nevar būt un sāk runāt kkādas muļķības par vājiem nerviem un narkōtikām, un es esmu tādā šokā, ka visi ignorē faktu, ka kaut kas ir totally wrong, un prasu tai sievietei, kā viņa var būt tik mierīga, varbūt tie cilvēki grib uzbrukt visiem, arī viņai, un viņa par mani smejas, un šis viss velkas ļoti ilgi, es skaidroju un skaļi kliedzu, un visi vienkārši tam nepievērš uzmanību vai saka man, ka tas jau nav nekas nopietns, un tad es saprotu, ka she could be in on it, kas viņa vispār ir un kāpēc mani vecāki ir te? un viņa ir tik riebīga, tādā pretīgi lišķīgā balsī saka, lai nomierinos un eju mājās, ka es traucēju viņu ballīti, tad nu es iesitu viņai pliķi un aizskrienu ieslēgties viņu tualetē. tur es apsēžos uz poda (nu, ar aiztaisītu vāku, izmantojot to par krēslu of some sorts) un mēģinu nomierināties, jo jūtos totālā histērijā un asaras birst kā pupas, un pēkšņi aizslēgtās durvis sāk taisīties vaļā, un ienāk kkāda šitāsmājas meitene blonda ar kkādu štrumentu rokās, atmūķējusi durvis, un grasās man uzbrukt ar kkādu durkli. man nav pilnīgi nekā, ar ko aizstāvēties, izņemot zilu marķeri, kas nez kāpēc ir uz plauktiņa zem spoguļa, tāpēc es sagrābju to un cenšos viņu atvairīt, bet, kad nesanāk, tad sazīmēju zilas strīpas viņas atslēgas kaulu rajōnā un kliedzu, lai viņa liek mani mierā, bet viņa tikai man saka, ka es pati varēšu maksāt par viņas plastisko operāciju (meaning,tas marķeris var tikt laikam tikai tā notīrīts?), un visu laiku visā šitajā nolūkojas kkāda sieviete, kura ienāca reizē un stāv aiz meitenes ar tādu bored sejasizteiksmi. tad es sakrāsoju tai meitenei seju un izbēgu, izskrienu no tā dzīvokļa un iekāpju liftā, bet, pirms tā durvis paspēj aizvērties, to aptur trīs puiši, no kuriem viens ir mesijas bijušais klasesbiedrs, kuru es jau reiz redzēju sapnī, kurā es biju stāvoklī un viņš mani nesa kukuragās (note: nekad mūžā neesmu ar viņu pat runājusi), kuru laikam sauc miķelis, un es zinu, ka viņi arī man uzbruks un es prasu, kāpēc, kāpēc viņi visi tā dara, ko es esmu izdarījusi un kāpēc es? bet viņi ir tādi smaidīgi, runā laipni, un saka, ka tā jau nav viņu izvēle, un metas man virsū

ar to arī visas manas atmiņas par briesmīgo sapni beidzas, bet es nevaru aprakstīt, cik milzīga bezpalīdzības un vientulības sajūta tajā visā kondensējās, cik ļoti šausminoša tā sajūta, ka visi cilvēki ir pret mani, un tie, kas varbūt nav, tiem viss ir vienalga. tas bija tik briesmīgi, ka atgādināja līdzīgas tematikas sapni no pagājušā gada, kurā man ar karstu ūdeni uzbruka trīs sveši cilvēki, kamēr es biju savās mīļajās lauku mājās, un pa telefōnu mana māte teica, ka vajag ar viņeim vnk aprunāties, un mans tābrīža mīļotais vīrietis paraustīja plecus teica, ka es pati esmu vainīga.
Tags:
 
 
( Post a new comment )
[info]komeeta_naak on October 24th, 2010 - 01:53 pm
brrrrrrr. ja man būtu tādi sapņi, es laikam vairs nekad neietu gulēt.
vispār es to apsveru.
(Reply) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on October 24th, 2010 - 04:06 pm
es arī šad tad mēdzu iedomāties, bet vispār jau in general man nav lielu pretenziju pret šausminošiem sapņiem, tas ir, man labāk patīk briesmīgs murgs, nekā brīnišķīgs sapnis, kurā pasaule ir lieliska un man ir labāk, nekā dzīvē - jo kaut kad jau es pamodīšos, un daudz labāk ir pamosties un uzelpot, nekā pamosties un nopūsties. un man ļoti patīk sapņot, visa tā dinamika, kas tur ir, tas ir kā skatīties filmu, tikai pašam būt tur arī iekšā, betnujā, daždien, kad ir daudz un dikti tā, tas var būt nogurdinoši, un slikti ir tad, ja sapnis nelaiž vaļā ilgi pēc pamošanās, tas gan ir visai briesmīgi, ja ir neomulīgi iet pa ielu vai kā tā.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
rrr: tēju // skats no augšas // sarkanmate[info]rr_rrr_r on October 24th, 2010 - 04:48 pm
zini, es preferētu šausmīgos sapnīšus
bet man ir tikai tie otrējie
vai vismaz no tiem, kurus no rītiem vēl atceros
un tad tiešām ir tāds puff un eh
un es esmu te un viss ir tā, kā tas ir
un es jūtos tā, kā es jūtos
un whatnot
bet nav jau slikti ^^

bet mans punkts bija tāds, ka es Tev piekrītu tam, ko rakstīji, cukursēn'
(Reply) (Parent) (Link)
[info]kuzbas on October 24th, 2010 - 11:38 pm
auč, izsaku līdzjūtību.
tavā vietā es iedzertu ko stipru.
(Reply) (Link)