| fūdpōrns |
[29. Nov 2008|19:38] |
no galda cilvēkam ir jāpieceļas pacilātam.
sākām ar tādu pa pusei zupu (cozze al pomodoro).
nē, jāsāk drīzāk ar to, ka virtuvē bijām visi trīs. visi ellīgi rosījāmies tirgus guvuma uzbudināti. divos paralēlos katlos tika gatavota vieta diviem šīsdienas maltītes gājieniem. cits mizoja ķiplokus, citā kaktā tika šķēlēti tomāti; pētersīļi tika nevis griezti, bet plucināti; eļļa pie plīts tika aizstāta ar to, kura mūs sagaida ēdamistabā (tā kuru pārvedām no sabīņu kalniem) - tikmēr es pie izlietnes nodarbojos ar atbildīgāko sarīkojuma sastāvdaļu - tīrīju un komplektēju gatavošanai derīgās mīdijas (nederīgo bija tikai kādas pāris). wu pieteicās ierīkot garneļu kastroli, es tikmēr gatavoju vietu mīdijām. pēc tam kūrām uguni un ballīte varēja sākties.
---
ēšana izvērtās diezgan vētraina. diezgan ātrā tempā izdzērās prosecco pudele. tās laikā mēs lobījām mīdijas un sarunu ietvaros uzturējāmies venēcijā - ar kvkznu atcerējāmies vienas šīrudens pusdienas vienā no vietējo smaildeguņu ļļļoti ieteiktajām vietām. toreiz gan nama saimnieku sarūpētajā ēdienu kartē mīdiju nebija, toties mājas vīna vietā kvalificējās tieši prosecco - visas maltītes garumā. mīdijas bija vēl labākas nekā tās labulabās kuras jebkad te esmu romā pirktas un pagatavotas pieminējis. jau tīrīšana bija nieka darbs - to čaulas bija koši melnas, gludas, tīras un, jā, milzīgas. tieši tāds materiāls atklājās tām paveroties. mēs nebeidzām mērīties ar krietniem, sulīgi oranžiem kumosiem, ko izvilinājām no bezkaunīgi pavērtajiem vākiem. mitrinājām "panificcio di giovanni" stendā pagādātās maizes gabalus no mīdiju vākiem izplūdušajā sardīnijas tirkīzzilo jūrmalu ūdenī, kas savienībā ar eļļu, tomātiem, ķiplokiem, pētersīļiem un viena sorento citrona sulu bija izkarsis sasodīti gardā buljonā.
uz otro gājienu prosecco bija palicis necienīgi maz, tādēļ nolēmām, ka atvākosim arī otru vīnu, kas bija nobāzts ledusskapī atdzist, tiklīdz kā atgriezāmies no tirgus. ō, šī bija pavisam cita disciplīna. kādas pāris reizes noteikti jau esmu to pieminējis, kaut arī nogaršot tieši šīs kastes saturu vēl bija gadījusies piemērota izdevība. runa ir par 14grādīgu sicīliešu chardonnay I.G.T., ko vasarā pārvedām no mūsu sirojumiem tajā krastā (patiesību sakot, nekāda krasta jau tur nebija, vīndarītava atradās akurāt saules izdedzinātos pakalnos starp corleone un palermo, kur labāk apūdeņojamās vietās zaļoja lekni vīna lauki). retrospektīvas labad ir vērts piebilst, ka pirmoreiz kaut ko tādu dabūju nobaudīt pirms diviem gadiem [mana žurnāla ietvaros] slavenajā katānijas zivjutirgus restorānā, kas ir absolūts svētceļojuma mērķis katram sevi cienošam (gardēdis, piedodiet, skan banāli) - cilvēkam!
pagājušajā vasarā san cipirello vīndarītavā ieraugot šo vīnu, labo atmiņu vārdā biju gatavs atteikties no visa cita jau tobrīd nolūkotā, visviens, ko tas maksātu. pa šiem mēnešiem, savukārt, kādas divas reizes esmu šīs kategorijas vīnus dzēris un nonācis pie secinājuma, ka garšas un pielietojuma ziņā tas visnotaļ varētu vilkt uz rozā vīnu jomu, taču šodien ar šo konkrēto etiķeti konkrēto gardumu kontekstā atkal pārdzīvoju teju tādu pašu epifāniju, kā reiz katānijā. tādēļ saku, rozā vīns lai iet ieskrieties. tas nestāv ne tuvu kārtīgam četrpadsmigrādīgam sicīliešu chardonnay.
garneles tika vispirms katlā eļļā ar garšvielām izkarsētas, tad tām tika pievienots salīdzinoši vienkāršs bianco di sicilia I.G.T., bet pirms izdzēst liesmas, tās tika vēl slacītas viena prāva sicīlijas apelsīna sarkanajā sulā. šādi garneles mūsmājās vēl ne reizi nebija garšojušas - tās kā smērētas bija izmānāmas no čaulām un uzbūra neticamu un vārdos neaprakstāmu garšu pušķi. pirmais, ar lielām un nedaudz nelāgām aizdomām ievilktais chardonnay malks visu sameta vēl citādāk, un mūsu galds vienā mirklī no venēcijas pārcēlās uz sicīliju. (ok, lai garšotu teritoriāli precīzāk, bianco di sicila vietā būtu prasījies kāds zibbibo, moscato vai nedodies passito di pantelleria, kas labā izpildījumā nieka 0.3 pudelē maksā pie divdesmit eur un šīs receptes ietvaros neoteikti impregnētu garneles ar medainu un ziedu aromātu dāsni dāvājošu kārtiņu). bet arī šādi mūs nepameta izjūta, ka svinam kādus ļoti nozīmīgus svētkus, kuriem visi esam rūpīgi gatavojušies, nevis vienkārši nejauši pabijuši tirgū un nolēmuši gardi paēst un tādēļ attiecīgi iepirkušies.
no galda piecēlāmies pacilāti.
tagad vakara kārtībā mandarīni un man vēl viens vīnogu ķekars.
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}