Ar jaunāko adīkli man ir iestājies Pēnelopes komplekss - cik pa dienu noadu, tik vakarā izārdu. Jo nepatīk, jo nesanāk, jo nedodas rokās. Īstenais topiņš vēl dzīvo ideju pasaulē un manā alā nav skaidri saskatāma tā ēna.
Bet dzija ir jauka. Kokvilnas gublāns vēso toņu gammā - balts, rozā, fuksija, lavanda, ceriņi.
Par ko es esmu pārvētusies, bļe!
Bet dzija ir jauka. Kokvilnas gublāns vēso toņu gammā - balts, rozā, fuksija, lavanda, ceriņi.
Par ko es esmu pārvētusies, bļe!
-
es adu un ārdu - un tā ikvakaru...
kā tante adu - ibio (māsasmeitai bruncīšus - mazai, vēl gadu nesasniegušai spindzelei, kas jau tagad patstāvīgi joņo pa dārzu kā varonis)
štrunta brunchus - tik uzadu un visus izārdu... nespēju noķert īsto garastāvokli konkrētai dzijai :(
ja otram, pat ja tas ir mazs, sīks ķipars, kuram patiesībā vienalga, ko vecāki mugurā uzvilks - pēkšņi atbildība, cenšos noķert pareizo raksturu - lai tas štrunta bruncis ir taisni tāda, kā Meitenei un viņas raksturam piederās...
atbildība... ekh kaitinoši :/