|
[Oct. 7th, 2017|11:41 pm] |
Vispār laikam jāmācās runāt. Ne tikai klausīties. Bet tas mani tā izsmeļ. Kad pavairāk pavirinu muti, ir tāda caurvēja sajūta, it kā būtu daudz nevajadzīga pateikts. Ausis gan tik ātri nenogurst. |
|
|
Comments: |
Tas laikam atkarīgs no egoisma (un stulbuma) pakāpes. Man ir pilnīgi otrādi. Galvenais lai varu vārīties. Tikko bija situācija, kad saticis 8 gadus neredzētu draugu, muldēju ārprātā, pacietīgi gaidot, kad atkal būs mana kārta.
Tas nogurdina un pieprasa dažādas substances, bet esmu ieslēgts tajā. Es nelabprāt vispār tiekos ar cilvēkiem, bet tad nu arī izmantoju visu laiku sev. Es zinu, tas ir atbaidoši.
Tas tiešām ir. Kāda jēga? Tu jau zini visu, ko stāsti.
Bet baigais spēks ir prasmē klausīties, uzklausīt. Un kā jau ar jebkuru spēku - tas Tev ir, ja Tu to atpazīsti un pieņem kā savu. | |