Patīkamu atmiņu vadīts vakar vakarā uzinstalēju un spēlēju Call of Duty 4, bet sanāca vilšanās. Kaitināja amerikāņu militārā pārākuma fantāzija un visa tā jūsmināšanās par pretinieka nomākšanu ar pārāku militāro tehniku. Spēle savā laikā bija inovatīva ar pāris šokējošajiem momentiem, piemēram, viens, ko visi atceras, bija iespēja mokoši mirt pēc kodolsprādzieniem, un iespējams, ka šāda spēle var kalpot arī kā pretinde pārliekai sajūsmai par militārismu, tomēr kopumā sajutu sajūsmināšanos, un es vairs negribēju būt vienā maisā ar cilvēkiem, kuriem tas varētu patikt. Tas viss vēl būtu labi, bet geimplejs arī šķita nomācoši garlaicīgs. Ir tikai jāsēž krēslā un jāgaida, kamēr tevi pa sliedītēm velk tālāk cauri visam tam mūsdienu militārisma eposam ar skriptotiem sprādzieniem, tankiem un mirstošiem ienaidniekiem, un, kad beidzot pienāk laiks šaut kādus neliešus, tas pārsvarā nozīmē slēpšanos aiz objekta krūšu augstumā un sistemātisku pretinieku skaita samazināšanu, ko laiku pa laikam pārtrauc sarkans ekrāns. Tad nu dažas sekundes jāpagaida, kad ekrāns atkal kļūst normāls, un var atgriezties pie rutīnas. Pretinieki arī liek vilties — manā atmiņā bija krievi, bet nē, tie vienkārši ir krievu nacionālie ekstrēmisti, kas sarīkojuši apvērsumu un sagrābuši kodolieročus, bet tikmēr īstie krievi palīdz atjaunot pareizo lietu kārtību. Tas nekam neder, es gribu spēli, kurā jācīnās pret īstiem krieviem. Diezgan gluma pieeja — dot spēlētājam iespēju karot ar krieviem, bet piekodināt, ka tie vienkārši ir sliktie krievi. Tas man tūlīt atgādina to, kā Eiropas Parlamanta deputāta kandidāts Artis Pabriks, lai gan pilnībā atbalsta cīņu par LGBT tiesībām, tomēr neplāno piedalīties praidā, jo neuzskata, ka tas ir labākais veids, kā risināt problēmu. There, you can have your cake and eat it too.