visas mūsu retās tikšanās beidzas ar diršanos. pēc ilgām nedēļām rīgā skumstu pēc mājām, pēc bērnības, kad vēdersāpes remdēja mammas apļojošā roka uz mana punča, kad veikalā varēju paraustīt viņas mēteli ar nopērkamu konču rokā. un es aizbraucu, un tur nekā nav. mājās slīd tikai vecmamma, dažkārt pie tv bezdē dāvis. mamma darbā, tētis vienmēr savos sasodītajos laukos pie otras vecmammas, pļauj viņai zāli, remontē viņas māju, kamēr mēs paši dzīvojam līdz galam neizbūvētā, aukstā mājā, kuras baltās sienas zaļas pamazām krāso sūnas, žogs apkārt nopuvis, otrajā stāvā jau kopš ievākšanās grīdas vietā stikla vate, pāri koka konstrukcijām sakrauti desmit gadus neizmantoti sūdi, palodze veidota no beigtu mušu segas, blakus vecs iršu pūznis, kas tur stāvēja vēl pirms ievākšanās. reizi divās dienās mamma skaļi līdz asarām strīdas ar vecmammu, tētis parasti tad jau ir prom pie savas mammas, ja vēl nav, tad strīdu laikā nozūd vai arī novāc fermā savu digitālo ražu, paralēli skatoties super bingo. tētis jau pusgadu sola salabot mana dzīvokļa cepeškrāsni, bet nesen pārstāja darboties arī divas kontaktligzdas.
ģimeni vispār neinteresē, ko es daru. reizi pusgadā es paziņoju atzīmes skolā, tad priecājas tikai mamma. atbrauc savākt manus darbus, lai aizvestu no rīgas uz tukumu, un tur nekad neatrod laiku tos apskatīt. tie aplīp ar putekļiem gultas kājgalī un pēc laika tiek uznesti uz otro stāvu pie lietām, kuras nevienam nevajag.
mamma vienmēr nokavē manu vilciena pienākšanas laiku. mani sagaida dzīvnieki - roksana lec stāvus, ar ķepu atver koridora durvis, viņai pakaļ skrien kendra, kaķis pa durvju spraugu pabāž galvu. abas paijāju, kendrai šķiet, ka roksanu glaudu vairāk, viņa sāk riet un kampt roksanai mugurā. kamēr novelku zābakus, vecmamma atnākusi aizvērt koridora durvis, ierauga mani un priecīga pasveicina sen neredzēto studentu. istabā nolieku somu, gultā ielec aiz laimes trakojošā kendra - ņurd un vicina savu cūkasti, es viņu ņurcu un glaudu un bučoju pieri un pūšu gaisu viņai vēderā.
ģimenes klātbūtnē pats esmu sevī ierāvies, seifā ieslēdzies un nejauks, bet kāpēc un kad tas sākās.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
|
tas ir bēdīgi. *hug* bet man ir cerība, ka galu galā tas, par to visu domāt, arī palīdz. man tā reiz sanāca. vidusskolā biju depresīva un jutos nepamanīta un nemīlēta, bet tad vienā lūzuma punktā iedomājos: ja nu arī citi ģimenes locekļi jūtas tieši tā pat. domā, ka viņiem iet vissliktāk, un es esmu tā, kas viņus nepamana. tā jau arī ir. jāatver sirds, lai iejustos citu lomā. piezvani mammai arī tad, kad tev neinteresē ko viņa dara - tādi sīkumi var nozīmēt daudz.
Izklausās pēc Čehova. Varbūt, ja neesi vairs bērns, pamēğini kļūt par šīs ğimenes galvu? Pulcināt ap sevi pārējos locekļus?
(Reply to this) (Thread)