lmr

tas ir bēdīgi. *hug* bet man ir cerība, ka galu galā tas, par to visu domāt, arī palīdz. man tā reiz sanāca. vidusskolā biju depresīva un jutos nepamanīta un nemīlēta, bet tad vienā lūzuma punktā iedomājos: ja nu arī citi ģimenes locekļi jūtas tieši tā pat. domā, ka viņiem iet vissliktāk, un es esmu tā, kas viņus nepamana. tā jau arī ir. jāatver sirds, lai iejustos citu lomā. piezvani mammai arī tad, kad tev neinteresē ko viņa dara - tādi sīkumi var nozīmēt daudz.

(Reply to this)