Garlaicības mākts vienvakar nolēmu iepazīt cibas šīsvasaras stilīgāko laika nosišanas veidu - pokeru. Protams, vispirms ieraudzīju TV programmā un pēc tam nolēmu. Tā nu ieslēdzu kasti, uzslēdzu vajadzīgo kanālu un sēdos lūkot čo za huiņa, atvainojiet. Puse veču pie galdiem sēdēja ar nepārprotamām daunisma pazīmēm sejā, otrai pusei bija melnas brilles vai "kouboju" cepures, kas nosedza pusi ģīmja, mūsdienīgāka ģerbšanās stila piekritēji platmaļu vietā bija uzlikuši beisbola cepures ar transporta pārvadājumu firmu logotipiem. Galda vidū milzu čupā krājās žetoni, komentētājs tik ik pa laikam sauca kaut kādus astronomiskus skaitļus. Tātad, tiem, kuri šovasar pokeru nespēlē, paskaidroju - spēles būtība ir iekš tā, ka katram izdala pa divām kārtīm, un tad viņi tur nepacietīgi dīdās un gaida, ko dalītājs sev tur nokrāmēs priekšā, tad dators no izdalītajām kārtīm izveido kombinācijas un pasludina uzvarētāju. Intelekta piepūle apmēram tik pat liela kā Zelta drudzī - sēdi un gaidi piezvanīs tev vai nepiezvanīs. Bet kur te ir spēle? Vot, preferanss - jā tur ir spēle, vai zolīte, domino,  galu galā. Bet  šitais - phe!