Ak, tas ir briesmīgi! Kā es nomocījos ar sāpošām krūtīm pirmajos mēnešos. Nē, tas būtu maigi teikts. Piedzīvoju 4 mastītus, ārstējos ar antibiotikām, vēlāk ar ultraskaņas procedūrām. No sāpēm vēmu, spiedu biezpienu no krūtīm, 42 grādos pēc C degu. TAS BIJA BRIESMĪGI! Un ne visiem ir lemts ko tik šausminošu piedzīvot. Bet... pozitīvi ir tas, ka ar laiku, kad paliek labāk, tas viss aizmirstas, jo bērns paliek arvien foršāks un sniedz arvien lielāku laimi. Un tad tās visas sāpes paliek pagātnē.
Man ledus nodarīja tikai sliktāk. Palīdzēja kāpostu lapas (kvantumos) un krūšu sildīšana ar termoforu. Un siltas drēbes - visu laiku. Joporjām guļu džemperī, lai nesasaldētu krūtis. Un starpcitu, arī ibumetīni /-profēni... palīdz. Tikai tad to pienu jāatslauc, nevajag bebītim dot.
Oi, izklausās šausmīgi. Man arī parakstīja antibiotikas - mastīts. Nu jau liekas, ka paliek labāk. Šejienes ārsti gan ļauj barot bērnu ar visu ibuprofēnu. Nu, nez. Ja būs tā, kā tagad, tad nelietošu. Bet vispār baigi, nebiju tam gatava. Laikam jau nevar kam tādam sagatavoties. Ledu vairs nelieku, tagad sildošās kompreses un mazā barojas kā traka. A Tev tagad viss kārtībā ar barošanu? Un kāpēc vispār tas īsti uzrodas?
Ar tiem mastītiem ir kā ir. Tiešām, ne visas to piedzīvo. Ja es būtu zinājusi, kā sevi no tā pasargāt, nebūtu iedzīvojusies, vismaz ne līdz 4iem. Galvenais - krūtis laicīgi un pietiekoši iztukšot (lai bērns izzīž un ja ar to nepietiek, jāatslauc), otrs - NEKĀDU vēja plūsmiņu, vēsumiņu, pie mazākā caurvēja vai vēsuma - mastīts klāt. Tā ir tāda riebīga fizioloģija krūtīm, dažām pie mazākā sīkuma uzrodas mastīts. Man tā bija. Joprojām staigāju ļoti siltās drēbēs, krūtis nekad neatsedzu, turu maksimāli siltas. Tas ir pats svarīgākais. Mani neviens pirms tam par to nebrīdināja, tāpēc jau uzreiz pēc dzemdībām dabūju 1.mastītu. Un tikai ar 3.sapratu, kas kā ir. Bet diemžēl dabūju 4.reizi, ne savas vainas dēļ, bet apstākļu dēļ (bijām laukos, ziemā, aukstums, it kā ģērbos silti, tomēr, ne pietiekami). Tās ir briesmīgas sāpes! Tā, ka turies, cīnies, izturēsi un paliks vieglāk.
Ar barošanu, bērns dēļ tiem iekaisumiem pārstāja ēst no krūts. Tagad baroju ar atslauktu pienu. Ir grūti un sāpīgi un galvenais, ļoti laikietilpīgi, bet... gribas bērnam to labāko un uzskatu to par savu pienākumu - izturēt. Ar laiku pierod taču pie visa. :)
Ak, vēlu izturību! Sākumā tā tiešām noder! Ceru, ka vīrs lutina uz nebēdu un maksimāli palīdz it visā. Tas ir ļoti būtiski!
Tava pieredze izklausās pēc šausmu stāsta :( dikti grūti noteikti. Bet Tu esi baigais malacis. Bērnu nav iespējams atkal pieradināt pie krūts? Tas noteikti Tev būtu vieglāk.
Es tagad noteikti uzmanīgāk ieklausīšos ķermenī - šo vajadzēja jau agrāk pamanīt, kad mani iepriekšējās naktis mazliet drebuļi sāka kratīt un krūtis palika sāpīgāk pilnas... Daudz piena, es tad padomāju, tas jau labi. Bet nu gan jau tikšu galā un tagad zināšu, no kā piesargāties. Smieklīgi, ka visās lasītajās grāmatās mastīta sadaļu biju laidusi garām - lai neietekmētos. Tur jau gan vairāk arī par to, kā tikt galā, ne no kā uzmanīties. Bet sāpes un sajūtas ir trakas, jā. Tfu tfu tfu, es tā ceru drīz tikt galā un lai vairs neatkārtotos! Par vīru sūdzēties nevaru, dikti rūpējas par mums abām. Vakar un šodien gan tāds apslimis, tad es ļauju viņam atpūsties un izgulēties, bet tāpat pienes man padzert un paēst, tik gar bērnu mazāk - ja nu kāds vīruss vai kas.
Jā, lielisks Tev vīrs, tas tiesa. Pie krūts esmu mēģinājusi pieradināt visu šo laiku - ik pa laikam, bet nekādu rezultātu. Negrib un viss. Nav jau vairs ilgi palicis, ko barot. Gribu līdz Jāņiem nocīnīties un būs labi. Būs pilni 10 mēneši. Un vasarā tomēr atpūsties... Man pat tā šķiet tāda kā dezertēšana, bet... jūtos pelnījusi atpūsties. Lai gan kas zin, pieradīšu, nobarošu bērnu vēl līdz 2 gadu vecumam :D
Ai, es taču arī vispār par mastītu neinteresējos pirms tam. Likās, ka tas tāds mīts vien ir... Re, kā gadās dzīvē... :) Cik gara, smaga Tev meitiņa piedzima? Liela? Kā dzemdībās gāja?
Nu, bet 10 mēneši ir daudz, dikti daudz, ja ņem vērā Tavas mocības. Apbrīnojami tā nesalūzt!
Ai, meitiņa man dikti grūti nāca - nomocījos kopumā 30+ stundas, pusi no tām bez anestēzijas, jo gribēju visu dabīgi, bet nu pēc 16h un 0 progresa sapratu, ka, ja tā turpināsies, es vai nu vispār nebūšu spējīga spiest, vai arī sākšu vainot mazo, un pņēmu tomēr epidurālo ar visu tai sekojošo stimulēšanu. Pati stumšana arī dikti ilga - 3,5 h, bet bija tā vērts! Emīlija svēra 3585 kg un 55 cm. Diezgan liela meitene. Uzreiz iedzīvojās dzeltē, bet tikām galā ar aktīvu barošanu, nebija pat zem lampām jāliek. Tagad pagājušas 17 dienas un liekas jau diezgan paaugusies - rociņas un pirkstiņi salīdzinoši lieli, lieli!
Prieks dzirdēt, ka viss beigu beigās labi. Jā, gara meitene Tev piedzima. Mans puika starpcitu tāpat - 55 cm, toties 4 kg (biš pāri). Bet jau tas šķita tik maz, kad salīdzina, kā un cik ātri bērns spēj izaugt. Tas notiek tik ātri, tāpēc jātaisa bildes daudz daudz, lai ir uz ko paskatīties un pagremdēties atmiņās.. :)
Ak, man vēl 3 mēnešus jāiztur. Vēlos. Pagaidām 7 nomocīti. Bet es izturēšu. Jāiztur. Tak sava bērna labā ko neizturēsi, ne?
Tas viss izklausās, no vienas puses, pēc pasakas. No otras puses, pēc šausmenes. Šis jau nu noteikti pēc reālas šausmenes. Pilnīgi zosāda uzmetās. Novēlu stipras un izturīgas krūtis!
Krūtiņa, ahahahahaaaa, tas jau izklausās pēc žāvējuma :p Bet īsti ne - te arī darbojas piedàvājums-pieprasījums: ja nebaro, tad krūtis izdomā, ka nav piprasījma, tātad nav jāražo. Var atslaukt, bet tas arī nav nekas patīkams.
Bet ražojiet gan mūsu princesei radiniekus, mēs priecātos!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
ledus
Bet... pozitīvi ir tas, ka ar laiku, kad paliek labāk, tas viss aizmirstas, jo bērns paliek arvien foršāks un sniedz arvien lielāku laimi. Un tad tās visas sāpes paliek pagātnē.
Man ledus nodarīja tikai sliktāk. Palīdzēja kāpostu lapas (kvantumos) un krūšu sildīšana ar termoforu. Un siltas drēbes - visu laiku. Joporjām guļu džemperī, lai nesasaldētu krūtis.
Un starpcitu, arī ibumetīni /-profēni... palīdz. Tikai tad to pienu jāatslauc, nevajag bebītim dot.
Ledu vairs nelieku, tagad sildošās kompreses un mazā barojas kā traka.
A Tev tagad viss kārtībā ar barošanu? Un kāpēc vispār tas īsti uzrodas?
Mani neviens pirms tam par to nebrīdināja, tāpēc jau uzreiz pēc dzemdībām dabūju 1.mastītu. Un tikai ar 3.sapratu, kas kā ir. Bet diemžēl dabūju 4.reizi, ne savas vainas dēļ, bet apstākļu dēļ (bijām laukos, ziemā, aukstums, it kā ģērbos silti, tomēr, ne pietiekami). Tās ir briesmīgas sāpes! Tā, ka turies, cīnies, izturēsi un paliks vieglāk.
Ar barošanu, bērns dēļ tiem iekaisumiem pārstāja ēst no krūts. Tagad baroju ar atslauktu pienu. Ir grūti un sāpīgi un galvenais, ļoti laikietilpīgi, bet... gribas bērnam to labāko un uzskatu to par savu pienākumu - izturēt. Ar laiku pierod taču pie visa. :)
Ak, vēlu izturību! Sākumā tā tiešām noder! Ceru, ka vīrs lutina uz nebēdu un maksimāli palīdz it visā. Tas ir ļoti būtiski!
Bērnu nav iespējams atkal pieradināt pie krūts? Tas noteikti Tev būtu vieglāk.
Es tagad noteikti uzmanīgāk ieklausīšos ķermenī - šo vajadzēja jau agrāk pamanīt, kad mani iepriekšējās naktis mazliet drebuļi sāka kratīt un krūtis palika sāpīgāk pilnas... Daudz piena, es tad padomāju, tas jau labi. Bet nu gan jau tikšu galā un tagad zināšu, no kā piesargāties. Smieklīgi, ka visās lasītajās grāmatās mastīta sadaļu biju laidusi garām - lai neietekmētos. Tur jau gan vairāk arī par to, kā tikt galā, ne no kā uzmanīties. Bet sāpes un sajūtas ir trakas, jā. Tfu tfu tfu, es tā ceru drīz tikt galā un lai vairs neatkārtotos!
Par vīru sūdzēties nevaru, dikti rūpējas par mums abām. Vakar un šodien gan tāds apslimis, tad es ļauju viņam atpūsties un izgulēties, bet tāpat pienes man padzert un paēst, tik gar bērnu mazāk - ja nu kāds vīruss vai kas.
Pie krūts esmu mēģinājusi pieradināt visu šo laiku - ik pa laikam, bet nekādu rezultātu. Negrib un viss.
Nav jau vairs ilgi palicis, ko barot. Gribu līdz Jāņiem nocīnīties un būs labi. Būs pilni 10 mēneši. Un vasarā tomēr atpūsties... Man pat tā šķiet tāda kā dezertēšana, bet... jūtos pelnījusi atpūsties. Lai gan kas zin, pieradīšu, nobarošu bērnu vēl līdz 2 gadu vecumam :D
Ai, es taču arī vispār par mastītu neinteresējos pirms tam. Likās, ka tas tāds mīts vien ir... Re, kā gadās dzīvē...
:)
Cik gara, smaga Tev meitiņa piedzima? Liela? Kā dzemdībās gāja?
Ai, meitiņa man dikti grūti nāca - nomocījos kopumā 30+ stundas, pusi no tām bez anestēzijas, jo gribēju visu dabīgi, bet nu pēc 16h un 0 progresa sapratu, ka, ja tā turpināsies, es vai nu vispār nebūšu spējīga spiest, vai arī sākšu vainot mazo, un pņēmu tomēr epidurālo ar visu tai sekojošo stimulēšanu. Pati stumšana arī dikti ilga - 3,5 h, bet bija tā vērts! Emīlija svēra 3585 kg un 55 cm. Diezgan liela meitene. Uzreiz iedzīvojās dzeltē, bet tikām galā ar aktīvu barošanu, nebija pat zem lampām jāliek. Tagad pagājušas 17 dienas un liekas jau diezgan paaugusies - rociņas un pirkstiņi salīdzinoši lieli, lieli!
Ak, man vēl 3 mēnešus jāiztur. Vēlos. Pagaidām 7 nomocīti. Bet es izturēšu. Jāiztur. Tak sava bērna labā ko neizturēsi, ne?
:)
Bet vispār jau visām tā nenotiek. Plānojat, ja? :)
Kā tur ir - vai ir iespējams (uz laiku, kamēr sadzīst krūtiņa) pārslēgties uz mākslīgo un pēctam atpakaļ?
Bet īsti ne - te arī darbojas piedàvājums-pieprasījums: ja nebaro, tad krūtis izdomā, ka nav piprasījma, tātad nav jāražo. Var atslaukt, bet tas arī nav nekas patīkams.
Bet ražojiet gan mūsu princesei radiniekus, mēs priecātos!