Dazhreiz, kad kaut kas debiili beernishkjiigs notiek attieciibaas, es atkal atmostos tajaa esiibas istabaa, kur tu visu redzi skaidri - un tu esi tikai vientuliigs skelets, nav nekaa cita.

Un tad no vienas puses man ir izmisums, bet no otras puses gandariijums. Yes, es pieraadiiju kosmosam, ka mani neviens nemiil - I win muhahahaha!

Mans jautaajums arvien shiem gadiem cauri paliek - kaa izbaudiit dziivi apzinoties, ka neviens nekad tevi nav miileejis un nemiilees?

Vai visa dziive taada izlikshanaas deja vien ir?

Varbuut vinja taada ir, un ar to taapat ir labaaka par nebuutiibu.

Ai bet es juutos kaa 22 no Soul - bla bla, Zeme ir tik skaista un aizraujosha un visi tik esteetiski izliekas, ka gandriiz tam notic, bet vai ir kas patiess sheitan arii? Protams, ka ir: beerni!

Bet es jau tagad domaaju, kad beerni izaugs un vinjiem buus pashiem savas dziives, tad es atkal palikshu par vientulju skeletu. Plus, lai arii beerni ir mana muuzha vieniigaa, patiesaa miilestiiba, taa, protams, ir tikai paarsvaraa vienpuseeja.

Es laikam vienkaarshi aizveershos, beigshu verbaali greekot un turpinaashu rikteeties savaa nepelniiti sakariigajaa dziivee.