Kurvjzieža kontemplācijas

No ceļojuma atmiņām šoreiz spilgtākā ir atmošanās kādā rītausmā zem olīvkoka, kad starp klintīm vīd sārtena plaisa. Tur dzimst diena, tur, viņpus kalniem, Saule rāpjas uz debesīm. Gaiss vēl svaigs, putni vēl klaigā. Paslienos uz elkoņa un skatos, kā ielejā govis sāk celties uz ganīšanos.
Mēs tūdaļ līdīsim laukā no guļammaisiem, atradīsim krūmu, aiz kura pačurāt, ņemsim savas ūdenspudeles, tīrīsim zobus un vispār veiksim higiēnas minimumu, pēc tam iejūgsimies somās un iesim kadus divus vai cik nu vajadzēs kilometrus līdz nākamajai lauku sētai, kur par 2 eiro varēs dabūt rīta kafiju ar siltu pienu. Tas būs pēc mirkļa, bet tagad ir rīts ar svaigajām debesīm, maigs un vēl neizsaiņots.