Kurvjzieža kontemplācijas

Ir atkal auksts un slapjš - kā jau dzimtenē pieklājas - bet man ir atmiņas par Bonifaciu baltajām klintīm, Sartes pelēko granītu, Dzondzas dižakmeņiem un saules izkaltēto makiju. Merimē visā savā romantiķa godībā, un divi miljoni tūristu pa virsu, lai visu krāšņumu pārvērstu butaforijā.

Viena primitīva atziņa šajā ceļojumā atkal un atkal maisījās prātā - proti, ka lokans un izturīgs ķermenis, kam muskuļu vairāk nekā tauku, nekas neļum un neizspīlē drēbes, ir nevis pašmērķis, bet gan tikai rādītājs, ka tavā dzīvē pietiek kustību, jaunatklājumu un prieka. Hmm, kur mana dienišķā Vidusjūras pelde, kur mans skrējiens kalnā?

No ceļojuma atmiņām šoreiz spilgtākā ir atmošanās kādā rītausmā zem olīvkoka, kad starp klintīm vīd sārtena plaisa. Tur dzimst diena, tur, viņpus kalniem, Saule rāpjas uz debesīm. Gaiss vēl svaigs, putni vēl klaigā. Paslienos uz elkoņa un skatos, kā ielejā govis sāk celties uz ganīšanos.
Mēs tūdaļ līdīsim laukā no guļammaisiem, atradīsim krūmu, aiz kura pačurāt, ņemsim savas ūdenspudeles, tīrīsim zobus un vispār veiksim higiēnas minimumu, pēc tam iejūgsimies somās un iesim kadus divus vai cik nu vajadzēs kilometrus līdz nākamajai lauku sētai, kur par 2 eiro varēs dabūt rīta kafiju ar siltu pienu. Tas būs pēc mirkļa, bet tagad ir rīts ar svaigajām debesīm, maigs un vēl neizsaiņots.

Esmu atgriezusies, glīti iedegusi, mazdrusciņ notievējusi (etalons-2002.gada džinsi - ir aiztaisāmi jau kājās stāvot), iztērējusi gandrīz visu naudu un baudījusi tik daudz saules, jūras un kalnu, cik vienā vasarā cilvēkam vajag.

Ak, jā - guļammaiss ir cilvēces nozīmīgākais izgudrojums tūlīt pēc riteņa. Tagad man ir pieredze arī gulēšanā pilsētas apstādījumos, kā arī govju ganībās kalnos.