Shelly -

08:02 pm

Pirmā atvaļinājuma darba diena liekas daudzsološa. Ar noisiite devāmies uz Lido slidotavu, minūtes 40 nostāvējām rindā ("daudz cilvēku. Nē, pagaidi, tie nav cilvēki, tie ir skolēni!"), iemaucāmies nomas slidās, un tad es spēru pirmo drebelīgo soli viegli apsnigušā ledus virzienā...
Neliela atkāpe - pēdējoreizi slidoju, liekas, astotajā klasē. Nekādi slidošanas asa cienīgi izgājieni manā atmiņā nav saglabājušies, droši vien, ka to nemaz nebija, un ieskaites es dabūju vairāk cītīga apmeklējuma nekā fizisku prasmju dēļ. Taču skaidri atceros, ka tolaik šā tā uz priekšu tiku. Tagad es grīļīgi stāvēju slidotavas malā, plivināju ar rokām, un sapratu tikai to, ka nekā nesaprotu. Ledus bija nenormāli slidens, slidas - bīstami nedrošas, potītes - briesmīgi drebelīgas, rokas - apbrīnojami viegli salaužamas, cilvēku šausmīgi daudz un viņu saceltais vējš vien pietiekams, lai gāztu mani vēkšpēdus.
- Tas nav tik grūti! - uzmundrinoši sauca noisiite, virpuļojot man pa priekšu. - Tu tikai kustini kājas, un viss notiks!
Sakodu zobus, apspiedu visus pašsaglabāšanās instinktus un vāri, ļoti vāri pakustinājos. Gandrīz tikai šūnu līmenī. Nekas nenotika. Un ja arī kaut kas notika, tas mani izbiedēja gandrīz līdz ģībonim.
Šķiet, mūžību vēlāk, pēc viena pa pusei notipināta, pa pusei novilkta un maķenīt ar dibenu noslaucīta apļa beidzot varēju izkāpt malā un pateikties dieviem, ka stāvu atkal uz stabilas zemes. Manas mīkstčaulības satriektā biedrene noskrēja vēl pāris riņķus un tad varējām mest visam ar roku un pāriet pie patiešām patīkamās daļas - karstvīna dzeršanas.
Atgriezusies mājās, lai kaut kā sevi reabilitētu, ieberzēju vannas istabas sienās gandrīz litru pretsēnīša līdzekļa.
Un tagad, izskatās, nāksies to visu vēl arī berzēt nost, jo mans princis baltā zirgā, šķiet, ir kaut kur ieputināts (sākumā uzrakstīju "ietupināts". Kļūdīties ir cilvēcīgi, tak sajūta - debešķīga).