Shelly -

04:32 pm

Atklāju velo sezonu. Ar Dārgo pārripinājām pāri Dienvidu tiltam. Konstatēju, ka kalnā uzbraukt man sanāk daudz ātrāk nekā nobraukt lejā, jo esmu gan centīga uz mīšanu, tak bailīga, ripojot uz leju, un vislaik spaidu bremzes.
- Es tevi trenēšu ātriem nobraucieniem, - apņēmīgi teica Dārgais, kas tilta pakājē bija jau noputējis, mani gaidot. - Brauksi pa visādiem kalniem un kalniņiem - lielākiem un mazākiem -ātri, ātri...
- Neko tu neuztrennēsi, - es iebildu. - Es slēpoju jau vismaz piecus gadus, un tāpat nekad nebrāžos pa galvu, pa kaklu pa taisno lejā no kalna, ja tas ir lielāks par bērniem paredzēto. Tas ir raksturs.
- Bet tas taču ir tāds kaifs! Vējs svilpo gar ausīm, brīvība, ritenis ripo... Es braukšu aiz tevis un tevi steidzināšu.
- Nu nā. Man kā mūsu kaķītim - patīk visu kontrolēt. Nekādas svilpošanas, nekādas nekontrolētas ripināšanās un pavisam noteikti - nekādas zobu klabināšanas man aizmuguras!
Kompromisu neatradām. Neatradām arī gārni, kuru bijām braukuši meklēt (Dārgais pērn Valdlaučos redzēja gārni!).
Toties atradām vēl vienu dzltenu taureni un ļoti ļoti lielus pūpolus.
Eh, ljapota.