Magnesia

njā... angļi laikam nav priekš manis...

Nav tas man nekāds jaunums, ka man ir pavisam cita izpratne kā angļiem pašiem par to, ar kādu cilvēku būs patīkami kontaktēties. Angļiem savs prototips, man - savs.

Be more simple and it will work.

Diez vai cilvēks, kurš nespēj rīkoties, spēs piesaistīt manu uzmanību uz ilgu laiku. Tā pārspīlētā pieklājība arī mani dzen izmisumā...
Latvijā, protams, ir otra galējība sastopama pārāk bieži. Kāpēc nevarētu kāds izveidot zelta vidusceļu? Gan jau, ka ir vietas, kur cilvēki ir dabiski pieklājīgi un reizē arī vienkārši. :D Latvijā tādi ir.

Reizēm ir situācijas, kad kāds anglis man atvainojas, bet es vēl ilgi pēc tam eju un domāju - a, par ko!? ko viņš man tādu izdarīja, ka būtu jāatvainojas. Goda vārds - sanāk iespringt. :D Un tas vilšus vai nevilšus uzliek stresu man - nedod, Dievs, kaut ko nepateikt ne tā... Nedod, Dievs, kāds anglis to uzskatīs par rupjību vai mazākais - nepieklājību. Labāk neteikt neko. Kaut gan arī to var uzskatīt par nepieklājību. Vai arī vienmēr teikt vienas un tās pašas saldās frāzes un vēl to darīt tādā saldā tonī, kā runājot ar bērnu - kā daudzi arī to dara. Un tad rīklē paliek tā saldā šķebinošā pēcgarša. Es nezinu, kā citiem, bet mani tas šķebina.
Un to visu ņemot vērā arī neizbrīna, bet tomēr besī, tie angļi, kas pajautā "kā Tev iet?" un tādā pašā ātrā solī turpina iet Tev garām, negaidot, kamēr atbildēsi, jo visas atbildes ir jau zināmas un nolikumos iereģistrētas.

Nejautājiet, kā man iet, ja negribat zināt atbildi. Nejautājiet, ko es domāju par to un šo, ja negribat zināt patiesību. Nav problēmu noklusēt, bet neteikšu to, ko nedomāju. Bet mēģināšu pateikt maigā veidā.