Pilnmēness vilks.
Stāvot senlejā uz tilta pār Gauju un gaidot, kad atbrauks tramvajiņš un viņa izlēks, bija gana laika visu pārdomāt. Nevis kāpēc es tā nevaru, bet kāpēc es tā negribu. Kāpēc es vispār gandrīz vairs neko negribu. Un nejūtu.
Sirdi cauraudušas dziļas baiļu metastāzes. Viltīgas. Tās nes sev līdzi tumsu, vientulību un apātiju. Dzīslās rit inde, sarkanas krāsas stopgaisma luksoforā. Bailes mutējušas par vēl ļaunāku briesmoni, kas cenšas tev iegalvot, ka tu jau to nemaz negribi. Tev jau to nemaz nevajag. Ar viltu.
Un es nezinu, kā pret tām cīnīties. Zinu tikai, ka viss mirst. Pat Zinātnes liesmiņa nīkuļo tumsā un, kaut kaut pilnībā to apdzēst neizdodas, guntiņa ir daudz par vāju, lai sniegtu gaismu vai siltumu.
Viss, ko es pazīstu, ir tumsa. Bailes uzveikt spēj tikai par tām lielākas un varenākas, kas acumirklī stājas to vietā. Vēl paliek akls niknums ar savu brutālo varu.
Bet ir jābūt vēl kaut kam. Kam?
Sirdi cauraudušas dziļas baiļu metastāzes. Viltīgas. Tās nes sev līdzi tumsu, vientulību un apātiju. Dzīslās rit inde, sarkanas krāsas stopgaisma luksoforā. Bailes mutējušas par vēl ļaunāku briesmoni, kas cenšas tev iegalvot, ka tu jau to nemaz negribi. Tev jau to nemaz nevajag. Ar viltu.
Un es nezinu, kā pret tām cīnīties. Zinu tikai, ka viss mirst. Pat Zinātnes liesmiņa nīkuļo tumsā un, kaut kaut pilnībā to apdzēst neizdodas, guntiņa ir daudz par vāju, lai sniegtu gaismu vai siltumu.
Viss, ko es pazīstu, ir tumsa. Bailes uzveikt spēj tikai par tām lielākas un varenākas, kas acumirklī stājas to vietā. Vēl paliek akls niknums ar savu brutālo varu.
Bet ir jābūt vēl kaut kam. Kam?
ko tagad?
Tumsā ir ļoti daudz vairāk par tevis teikto.
Vispār tumsā ir ļoti maz agresijas, bet spēks noteikti. Tumsa liek ieskatīties acīs saviem iekšējiem tumšajiem mošķiem un bailēm. Un tas dod mierīgu, klusu, bet ļoti pamatīgu spēku. Kā klints.
Taču kustībā ir visvairāk enerģijas. Arī tumsas un gaismas mijā. Kustība ir nepilnīga, ja noliedz vienu no tās aspektiem.
Tumsā mājo intuīcija un apjausma.Zināšana, bez īstām zināšanām.
Tajā, ko es pazīstu, nav spēka. Tajā nav kustības, ir tikai apātiska blenšana vienā punktā apzinoties, ka kaut kas ir darāms un kaut ko vajadzētu darīt, bet darbība neseko. Sacīsim, ja uz galda stāv žūksnītis naudas un uzdevums ir nopirkt auto, nekas nenotiek. Cik var izsecināt, tās ir stipri mutējušas bailes no nezināmā, kas maskējas kā apātija. Nevēlēšanās.
Now U tell me - kur tur ir spēks (izņemot niknumu, kas nav pastāvīgs un ārkārtīgi viegli pagaist) vai kur to raut?
Es jau ieteiktu meklēt tumsā mieru ne spēku. Bet ko gan es teikšu. nmb.
nmb? not my business?
Un par to mieru - tas ir tad, kad nogrimsti tumsā līdz pašai dzelmei, kur nav nekā, kur dziļāk vairs noslīkt nevar, un tur kaut kur..? [at]rast.. mieru?
Aha
Grūti pateikt/pastāstīt. Bet tas ir miers kā mātes vēderā. Sajūta, ka mani pieņem bez nosacījumiem. Neinteresē vai esmu laba, vai eju savu misijas ceļu, vai daru "pareizi". Nedod atbildes, bet dod sajūtu. Naktis ir īpašas, bet joprojām nesaprotu kapēc. Tumsā tas ir tā mazliet mistiski, arī ar to mieru. Reizēm tumšajos laikos murgi rēgojas, bet tas tikai parāda mani pašu. Ja es saprotu, pieņemu un atrisinu šos murdziņus, tad rodas miers. Un drīz aust rīts. Taču zinu, ka diena nebūs mūžīga. Drīz būs nakts ar naktsmieru.
Re: Aha
bet..
vells parāvis, es nesaprotu, kas notiek.
Re: Aha
Jap, tumsā ar prātu nevar saprast, tikai tā... no iekšām.
Un man tumsa ar saistās ar iespēju paslēpties, un tas ir forši. Man patīk, ka tumsa tā arī pieņem, bez pārmetumiem, noteikumiem, vērtējuma. Reizēm vajag paslēpties no gaismas. Vajag.
Re: Aha
Re: Aha
Re: Aha