Shelly -

10:09 am

Skatoties pēdējo "Latvijas pinceti", risināju augstvērtīgu morālo ētisko dilemmu (jā, krii, es zinu, ka visticamāk atkal nepareizi uzrakstīju, tas ir neglābjami).
Situācija: pāris niknas pincetes pretendentes ir sacepušās uz citu pincetes pretendenti. Jāsaka, ka konkrētā persona ar savām stulbajām zirgastēm un mūžīgo izbrīnu sejā tiešām nekādas lielās simpātijas neraisa, tak viņas oponenšu zobu klabināšana un dūru vicināšana gan pirms, gan pēc kaujas izskatījās vēl sliktāk. Bet visdziļākās pārdomas manī raisīja negatnieču atamans, kas savu nešpetno uzvedību attaisnoja ar tik bieži dzirdēto: "es tikai esmu atklāta!"
Krietnu brīdi vēroju negudrā virsūdens bara rosību un visbeidzot izdomāju tā: protams, cilvēks nav eņģelis. Taču vairums nav arī galīgi sātani. Parasti cilvēkā ir gan labais, gan sliktais. Tāpēc, ja kāds grib būt ne tikai atklāts, bet arī godīgs, tad viņam būtu jāspēj atklāti runāt par visu - gan par labo, gan par slikto. Pretējā gadījumā pupu mizas tāda fragmentāra atklātība.
Visbeidzot nospriedu, ka problēma jau nav tajā, ka mēs runājam to, ko domājam, bet problēma ir tajā, ko mēs domājam, un pārslēdzu kanālus.
(pie citiem tikpat intelektuāliem pasākumiem šajā vīkendā droši var pieskaitīt plīts beršanu (plītī mums dzīvo netīrīgs poltergeists) un gāzes skaitītāja iztīrīšanu (ja manā listē pirms krietna laika nebūtu trz emocionāli rosinošā stāsta par gāzes skaitītāja brīnumaini vieglo iztīrīšanu ar "Sano", man pat prātā neienāktu, ka tas vispār ir jātīra. Bet tagad es zinu, ka, jā, ir jātīra, un, jā, tiešām ir jātīra tieši ar "Sano").