*

kādu laiku atpakaļ man ienāca prātā doma par paziņu-draugu tikšanos dzīvnieku patversmē. varētu šaut divus zaķus - satikties un pavadīt laiku kopā un izdarīt labu darbu. beigu beigās gan tie paziņas, kas netiek dzīvajā satikti atbira un palika tikai komplekts, ar kuru ir visciešākā komunikācija ikdienā. braucām uz Mežavairogiem - tāda izvēle tamdēļ, ka cik man zināms Vilnītis ir ņemts no turienes. gribējās redzēt, kā tur izskatās.
man patika kā tur izskatījās un kā tikšanās vieta kompānijai tā ir ideāla vieta. kad suņi ir izstaidzināti, var pasēdēt atpūtas vietā un papiknikot. mums piedāvāja pat zupu vārīt uz ugunskura. tur ir arī citi zvēri - tāds kā mini zoo, daļa tur nonākuši ne visai priecīgu iemeslu dēļ + atrakcijas bērniem (šūpoles, batuts utt.), tā ka vieta pateicīga arī sava veida audzinošam apmeklējumam ar bērniem. ļoti rekomendēju - http://www.mezavairogi.lv/
mīnusi - laikam nav pārāk biežs un ērts sabiedriskais transports. un meitenes, kas izsniedza suņus varētu būt zinošākas - tā ar, kuru mums sanāca visvairāk komunicēt, īsti nezināja nedz suņiem vārdus, nedz viņu stāstus, bet varbūt bija nesen tikai sākusi tur strādāt. pati saimniece gan visu ko zināja, vienīgi bija ļoti aizņemta visu laiku - apmācīja brīvprātīgo palīgu pulciņu utt., tāpēc nesanāca uzzināt visu, ko gribējām zināt.


pirmā izvēle bija grūta. ej gar būriem, suņi cerīgi metas pret režģi, rej, skrāpējas (ne agresīvi, bet ilgpilni), ļoti grūti izvēlēties, kuram būs tā laime tikt uz brīdi ārā. beigās es izvēlējos vairāk vadoties pēc izmēriem - ņēmu nelielu suni, lai nebūtu grūti noturēt. tā es dabūju Dinu (viņa gan uz šo vārdu nekā nereaģēja). sākumā ar mani apsveicinājās, bet pēc tam daudz uzmanības nepievērsa - aizelsusies vilka uz mežu. vilkt pārstāja tikai atpakaļceļā - protams, kurš tad grib steigties atpakaļ uz krātiņu. Kārlis pirmajā tūrē izvēlējās palielu suni, kam meitenes vārdu nezināja, tāpēc saucām viņu par Draudziņu. viņiem ar Kārli ļoti labi saderēja kopā


briesmīga bija atgriešanās no pastaigas. ja Kārļa Draudziņš saglabāja pašcieņu un samiernieciski iegāja būrī, ļāva noņemt pavadu un aizvērt durvis, tad mana Dina iekrita pilnīgā histērijā. bija ar varu jāiestumj būrī un ilgi jānoņemas kamēr izdevās aizvērt durvis neiespiežot ķepu vai degunu.


nolēmām paņemt vēl otro tūri, īsākam līkumiņam. mums ar biedreni izsniedza takšus bēdubrāļus. abiem vārdi sākās uz "Dž", bet precīzi neatceros. abiem muguras traumas. biedrenes taksis gāja tīri normāli, bet manējam aizmugurgals daļēji paralizēts. brīžiem pakaļķepiņas kustējās, brīžiem nevarīgi vilkās līdzi un sunītis gāja tikai uz priekškājām. ar šiem nekur tālu negājām - viņiem vajadzēja staigāt pa mīkstu zālīti. Kārlis šajā tūrē dabūja suņu vecmāmiņu Pogu. man bija šausmīgi žēl uz viņu skatīties. stāstu nesanāca uzzināt, bet izskatījās pēc tantītes sunīša, kam tantīte nomirusi. viņa bija ļoti cēla, bet bailīga. viņai piedienētu cienīgi vadīt pensiju guļot uz samta spilventiņa un ēdot no sudraba šķīvīša. viņas purniņā bija lasāma izmisīga vēlme pamosties no ļauna sapņa un būt mājās, diemžēl ļaunais sapnis viņai ir dzīves īstenība.






Podziņai jāiet atpakaļ uz būri


vēl mani ļoti personiski uzrunāja šī VAS meitene, droši vien tāpēc, ka man pašai mājās ir VAS meitene, tikai manējai ir atsevišķa istaba ar savu gultu, vesels bars ar saviem cilvēkiem, kārumi katru dienu, dārzs un pastaigas. izskatījās jau gados. viņā bija tik šausmīgi izmisīga vēlme pēc mīļuma un komunikācijas. man žēl, ka nesanāca vakar viņu paņemt pastaigā, nākamreiz es došos taisnā ceļā pie viņas, lai gan es ceru ka viņas tur vairs nebūs - kā kāds būs viņu paņēmis uz Mājām. kad es gāju pie viņas, viņa no visa spēka spiedās man klāt un nepārtraukti smilkstēja.




voljērs ar palielu kucēnu ģimeni, viņu mamma brīvi staigāja apkārt pa teritoriju un bija ļoti jauka un komunikabla


arī šī meitene brīvi staigāja pa teritoriju - pat sēdēja mums blakus uz sola un draudzīgi smaidot piedalījās piknikā


viena no piknikvietām (pie zirgu aploka bija vēl viena - nomaļāka)


skats no piknikvietas uz teritoriju


p.s. par redzami labākās kvalitātes bildēm paldies Agritai

katrā ziņā es noteikti braukšu vēl un mēģināšu organizēt vēl grupu braucienus. varbūt kāds cibiņu brauciens arī jāuztaisa, m?
vispār manī ir kaut kas mainījies. iepriekšējā (un vienīgā) reize kad biju patversmē, tas bija Ulubelē - mēs aizvedām uz turieni vecas segas utt. no teātra noliktavas. tad man tas likās briesmīgi neizturami. es pēc tam apraudājos un nodomāju, ka tas priekš manis ir emocionāli pārāk smagi. lai gan tas joprojām ir emocionāli smagi (man Mežvairogos raudāt gribējās gandrīz nepārtraukti), tomēr ar to, ka man ir smagi nekas nav līdzēts. ir skaidrs, ka es pati nevienu dzīvnieku netaisos nodot, bet citu nodotajiem ar attālinātu, emocionālu līdzjušanu ir par maz.
tāpat es ilgu laiku izvairījos skatīties arī antigaļēšanas propogandas filmas - nu tās, kur rāda, kā dzīvo un mirst gaļēdāju industrijas dzīvnieki. man likās, ka pietiek ar to, ka es pati to gaļu neēdu un ka man nav nekādu ilūziju par to visu. bet es esmu pasākusi nelielos daudzumos skatīties. tas ir drausmīgi, bet manliekas, ka zināšanās ir spēks un kaut kādā ziņā tas mani iedvesmo un palīdz līst ārā no savas personīgās komforta zonas.