*

vieglāk paliek, kad saprot, ka lielākajai daļai patversme (lai arī kādi tur būtu apstākļi - daudz dzīvnieku, svešas smakas, trokšņi, kas jebkuram dzīvniekam ir stress) ir gaišākas nākotnes sākums. jo daļa nāk no tik briesmīgiem apstākļiem, ka vai. un arī tad, kad saprot, ka tas 'es jau neko nevaru palīdzēt, tikai izvest pastaigā /insert necessary/ konkrētajam dzīvniekam ir daudz. jo visvairāk viņiem trūkst saskarsmes ar cilvēku. un arī darbiniekiem, kam tajā dienā varbūt piecas minūtes vairāk kafijas pauzei (kas ir svarīgi lai emocionāli uzlādētos, ja tajā dienā gadās kas smags) vai izdarīt kādu darbiņu, kas nav neatliekams, bet ir svarīgs.

svarīgi ir arī tas, ka pēc tam jūs savā draugu/radu/paziņu lokā pastāstiest, ka esat bijuši, kaut vai caru soc.portāliem. ir cilvēki, kas grib ņemt dzīvnieku (rāmi apsver domu), bet baidās braukt uz patversmi jo zin, ka tas būs emocionāli smagi un tad, kad kāds pazīstams aizbrauc, arī paši var saņemties.

vēl baigi forši, ja pašiem ir iemaņas suņu dresūrā, cilvēkiem ļoti patīk, ja suņi prot sēdēt, gulēt, dot ķepu pēc komandas, nevelk pavadu, tas atstāj labu ispaidu (kāds gudrs suns!) un statistiski pēc Tartu patversmes datiem ātrāk aiziet mājās. un tas sunim nav grūti iemācāms. kaut vai jauniem kucēniem iet pie pavadas (kas dažreiz nav nemaz tik viegli). tāpat arī ļoti svarīgs ir darbs ar biklajiem, kam vajag vairāk uzmanības, glāstu un mīlestības, ko darbinieki ne vienmēr var nodrošināt adekvātā daudzumā. tas, ja administrācijai nav iebildumu, protams.