| Laputis: A New Hope |
[Jul. 8th, 2018|01:14 am] |
Tātad, pēdējoreiz, kad ziņoju par laputu situāciju, es cerēju uz mārīšu oliņām.
Tās nepievīla.
No oliņām izšķīlās visnotaļ nesmuki radījumi, kuri palēnām izklīda katrs uz savu pusi pa auga zariem un lapām. Un visi kā viens bija visnotaļ izsalkuši.
Mārīšu kāpuriem, kā izrādās, pirms iekūņošanās un pārvēršanās par vabolēm, jāiziet četri kāpuru cikli. Katrs nākamais izskatās, nu, manām nespeciālista acīm, tāds pats kā iepriekšējais, tikai maķenīt lielāks. Dažas ciklu nomaiņas man pat izdevās pašam novērot - kad kāpurs kādu laiku paliek uz vietas, tad viņa galvgalis pāršķeļas, un no tā izlien tieši tāda paša kāpura galva un kājas. Šīs jaunās kājas sākotnēji ir zaļas, taču kādas nepilnas stundas laikā tās pieņem sākotnējo pelēki-melno krāsu. Un tad no pirmā kāpura čaulas pakaļgala izlien jaunais kāpurs, un atstāj savu bijušo apvalku aiz muguras.
Un jauna slepkavošanas mašīna ir dzimusi.
Šie kāpuri diezgan sistemātiski pārmeklē lapu pēc lapas, un apstājas vienīgi tad, kad pienācis laiks pieaugt par nākamo stadiju, vai tad - kas nepieciešams pirms pieaugšanas - vajag kaut ko norīt.
Man, kā cilvēkam, kura interesēs ir piebeigt jebkuru kaitēkli, kurš vēlas traucēt mana auga attīstību, ir ārkārtīgi patīkami redzēt, kā mārītes kāpurs pagrābj un paceļ savos žokļos kārtējo laputi, kamēr pārējās metas bēgt garām šai ainai. Jo, pirmkārt, ir par vienu laputi mazāk. Otrkārt, kamēr pārējās skrien, tikmēr šamās nesūc mana auga dzīvības sulas.
Un, treškārt, nekur tālu šīs netiks, pirms tās piemeklēs tas pats liktenis.
Mārītes kāpurs ir ļoti veikls un ātrs, vismaz salīdzinot ar to priekšstatu, kuru radījis viņu vizuālais tēls. Grupa šamo spēj itin naski patrulēt pa vienu augu un piebeigt visus redzamos kaitēkļus. Viņiem tas izdevās tik efektīvi, ka man nācās ik pa brīdim šos pārgrupēt no viena stāda uz otru (ik pa brīdim dodot šiem pavēles, un vismīļākajai - iemeslu apšaubīt manu garīgo veselību), lai neļautu šiem garlaikoties, un lai neļautu zaļajiem pretekļiem atgūt kaut kvadrātmilimetru (liekas piemērota laukuma mērvienība, iztēlojoties kukaiņu karadarbību) manas veģetācijas virsmas. Daļa kāpuru aizmaldījās tālu prom, līdz pat loga rāmja daļai, kur neviena laputs nebija rādījusies pat tuvumā (es viņiem atņēmu dienesta pakāpi, viss ok), citi pievērsās kanibālismam (es nezināju, ko iesākt, tribunālam būtu nepieciešami šaujamie, ar kuriem varētu operēt kukaiņi, un tādus man sagādāt nav nedz iespēju, nedz vēlēšanās), bet eventuāli daži iekūņojās.
Un no kūniņas, kā zināms, nāk ārā mārītes. Tikpat braši karotāji pret laputīm.
Šajā brīdī arī notika pārvākšanās. Jauna vide augiem, jauna vide nu jau kūniņām. Neviens aktīvs kāpurs netika pārvests, jo uz augu pārvietošanas brīdi tādu nebija. Es cerēju, ka murgs ar laputīm ir palicis Avotu ielā.
Es maldījos.
Laputis savu atgriešanos pieteica visai drīz. Kā jau kukaiņiem, kuriem dzimumvairošanās nav obligāta, viņu rindas auga. Kūniņas mani pievīla - tikai no vienas izšķīlās mārīte, un, kā jau paredzēts, 48 stundu laikā atstāja savu dzimto vietu (tā viņas darot). Pārējās izžuva (lai gan kādu laiku palika, kā piemiņas zīme dižajiem kareivjiem, kuri spēja norīt tik daudz laputu, lai tiktu līdz tai stadijai). Neviena nekontrolētas, laputis sāka pārņemt manus piparus. Izmisuma dzīts, es nolēmu ķerties pie līdzekļiem, kurus līdz šim biju apsvēris tikai teorētiski.
Dārzniecības entuziastu saiti cita starpā rekomendēja izopropanola šķīdumu. Likās cerīgi. Tā ir visnotaļ nekaitīga, viegli gaistoša viela, taču nonākot organismā pietiekamā koncentrācijā, tā gan jau spētu nojaukt kādu vitālu mehānismu. Un "pietiekama koncentrācija", ja runa ir par niecīgiem kukaiņiem, varētu būt gana neliela, lai 50% izopropanola ūdens šķīdums, to izsmidzinot, spētu šamos itin veikli nobendēt. Bija bišku bažas par pašu augu spēju šo pasākumu pārdzīvot, tādēļ izmēģināju nosmidzināt vienu lapu. Pēc divām dienām, nekādu izmaiņu. Tātad, droši.
Dienu pirms smidzināšanas biju pamanīis kaut kādus kāpurus uz halapenjo piparu lapām. Nevarēju iedomāties, no kurienes šie nākuši, vai kas tie tādi, bet izlēmu īpašu uzmanību nepievērst. Šie bija visai lieli un mazskaitlīgi, salīdzinot ar laputu ordām. Tā problēma bija jārisina papriekš.
Tad nu, vienu stādu, kurš vēl nezied, pakļāvu ķīmiskajam uzbrukumam. 50% iPrOH noskaloja no auga lapām laputu cukuraino izdalījumu pēdas, un arī daļu laputu. Tā daļa, kura palika, pēc pāris stundām bija nekustīga. Mirusi. Uzmanīgāk ieskatoties, dažas laputis vēl varēja redzēt pārvietojamies - varbūt tās nebiju ķēris, iespējams, bija paslēpušās lapu apakšā vai kādā citā grūti aizsniedzamā vietā. Lai jau. Pēc pāris dienām procedūru atkārtošu. Var paslēpties no mārīšu kāpuriem, bet no ķīmiskā uzbrukuma paslēpties vienmēr neizdosies.
Kādu laiku vēlāk, nesu izmest no cita stāda nokritušu lapu. Uz tās bija vēl dažas kustīgas laputis, kuras gan jau arī bija atbildīgas par lapas nokrišanu. Savācot šo lapu, pie viena savācu tajā pašā plaukstā arī uz palodzes nonākušo iepriekš atrasto kāpuru. Domāju - gan jau vēl viens kaitēklis.
Bet, kamēr nesu šo kaitēkļu kompilāciju, kāpurs savam izskatam neiedomājami straujā kustībā pagrāba vienu no uz tās lapas sēdošajām laputīm, un metās izsūkt šis iekšas. Nu, tā, ka varēja skaidri redzēt, ka laputs visai ātri kļūst par iztukšotu laputs formas apvalciņu.
Sapratu, ka šie kāpuri nu ir mani draugi. Uz ātru roku gūglējot, liekas, ka tie varētu būt ziedmušas kāpuri. Palaidu šo atpakaļ uz auga, iecēlu par seržantu (apzinoties, ka diez vai viņu atpazīšu kaut rīt, ja būs divi vai vairāk kāpuri), un atstāju viņu savā vaļā. Lai izsūc ikkatru laputi, ko spēj atrast. Es viņam garantēju evakuāciju pirms nākamā ķīmiskā uzbrukuma. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}