Princese Zeltīte

09:55: o tuči o tuči
Aizmirsu pastāstīt! Vakar ar Ievu aiz gara laika un brīvdienu sajūtas fenomena aizdevāmies uz veco sklu - uz skolas kafejnīcu pēc biezpienmaizītēm. Saprotams, ka skolas sardze mūs atpazīst un mums nav pat jāpierakstās, ka ieejam skolā. Pa taisno duram uz kafejnīcu, taču pa ceļam mūs aptur vienkārši fenomenāls plakāts - "Diskotēka 02.02.06". Saprotams, ka mēs iespiedzamies, jo ir skaidrs, ka iesim. Iepirkām tās biezpiemnaizītes, kas bija tikpat dievišķas, cik parasti un devāmies uz parku, bet tur jau cits stāsts. Taču par to diskotēku - atkal varēsim pētījumus taisīt, mans novērojums ir tāds, ka sporta zālē, kur notiek diskotēkas, meitenes parasti sēž pie logiem un zēni pie sienām, jāskatās, vai šī tradīcija nebūs mainījusies. Kad biju maziņa, tad man ļoti patika diskotēkas, es vienmēr pirmā sāku dejot, ar to biju pat ievērojama. Citiem bija kauns, jo kas tad nu gaismā ies un vēl pirmais, bet es nekad nekautrējos, man nebija kauns arī lēkāt un trakot, kad tas parādījās modē. Ojā, un atceros, kad bija tas brīdis, kad drīkstēja dejot arī pavisam tuvu, ne tikai tā, ka izstieptās rokas aplikt ap kaklu. Un vēl ļoti svarīgi bija nopirkt čipšus un kolu skolas kafejnīcā un tad nākt atpakaļ uz sporta zāli un tad bariņā ēst. Un vēl populāri bija novēlējumi, t.i. - dziesmu novēlējumi. Un vēl katru reizi tieši 22:00 atnāca skolas kultūras pārzine un ieslēdza gaismu, daži spītīgie vienalga turpināja dejot. Taču reiz atrada aizkarus, uz kuriem virsū bija uzpūsts "Ļaujiet mums disenēs sūkties ilgāk" un pēc tā diskotēkas notika līdz 21:30. Nu ja, šodien tad pie manis vēl atbrauks vien Rīgas madāma, tad iesim trijatā uz to skolas dišuku lūkoties, noteikti paņemšu fotoaparātu, lai dokumentētu, vai tradīcija saglabājusies.