|
Marts 7., 2010
 | 10:57
Šorīt pamodos ar apjautu, ka tas, kas mani kaitina citos rakstniekos, patiesībā kaitina tāpēc, ka izskatās pēc rakstnieka pašdefinīcijas "es esmu rakstnieks, jo daru šitā", bet patiesībā ir sauciens pēc palīdzības kādiem nezināmiem dieviem - "ja es darīšu tā, kā dara citi rakstnieki, vai tad es būšu rakstnieks?"
Un kaitina pat nevis tāpēc, ka atbilde būtu šāda vai tāda, bet tāpēc, ka jautājums, manuprāt, uzdots nepareizi; rakstniecībai nav nekāda sakara ar blandīšanos apkārt pa pasauli, rakstniecībai nav nekāda sakara ar to, ka tev kāds komentāros pasaka, ka tu esi talantīgs rakstnieks un pažēlo par to, ka tev ir tik briesmīgi grūti, (rakstniecībai nav arī nekāda sakara ar to, ka tas ir briesmīgi grūti), rakstniecībai nav nekāda sakara ar tusēšanos ar rakstniekiem, alkoholu un narkošanos.
Un visā plašajā internetā nav neviena, kas varētu precīzi pateikt, kas tad ir tas, kas definē tevi kā rakstnieku tik lielā un visaptverošā veidā, ka tu varētu beidzot atslābt un nerakstīt.
(Un es jau pati tieši tāpat, ņerkstu un ņaukstu, lai tikai nebūtu jādara to, kas jādara, un meklēju šortkatus un atbalstu un apbrīnu un ko tik vēl ne, bet skuju tas viss palīdz.)
|
Comments:
nu nerakstīšana diez vai ir rakstnieka pazīme ;)
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/168617/16521) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) heda |
|---|
| Date: | 7. Marts 2010 - 16:27 |
|---|
| | | (Link) |
|
Ja labākais jau uzrakstīts, tad ir.
Ēēēē, vispār permanentas nerakstīšanas gadījumā ir tipa tā kā skaidrs, ka viss labākais ir uzrakstīts.
ja tas gadījumā ir par mani, tad es tak pati par to ironizēju. starp citu, šeit tiešām labi rakstās:)
Ironizēšana arī ir kaut kas tāds, ko "visi rakstnieki dara" :D
A ja nop, tas, ka es par kaut ko cepjos, dotajā gadījumā nozīmē tieši to, ka "es par to cepjos, jo pati tā daru".
Tas, ka rakstās, super. :)
P.S. Cepos, nevis cepjos, dammit.
Klau, par "rakstās te labi" - kāds ir sausais atlikums, t.i., cik stundas dienā tu strādā? (Automātiski pieņemu, ka tu strādā tik, cik ir galva tur, un ka cilvēki apkārt tev eksistē, ciktāl tev nav kauns viņus nobloķēt.)
Jautāju tāpēc, lai saprastu, kāda ir tā reālā atšķirība starp manu bardaku mājās un to, cik stundas dienā vispār ir tehniski/fizioloģiski iespējams strādāt pa radošo līniju.
es jau šeit esmu tikai ceturto dienu, no kurām vienu pēcpusdienu stipri lietoju alkoholu, bet pagaidām "tīri radoši" sanāk kādas 4, jo man vēl jāpabeidz viens tulkojums. bet ar dzeju vispār ir savādāk, svarīgākais liekas brīva galva, eju ārā un domāju. mājās ir daudz grūtāk, jo nav brīva galva un ir daudz mazāka iespēja kādu nobloķēt.
Tas pats par sevi; man vnk interesēja "tīrās stundas", cik iespējams kaut ko rukāt. Mēs jau izsmadzeņojām, ka vairāk par 4 stundām ir fizioloģiski neiespējami, ja baigi neluņojas/neiet uz izdegšanu.
es nezinu, to rezidences mēnesi jau varētu atļauties arī izdegšanu, jo pārējā laikā sevi dikti jātaupa
Izdegt tad, kad tev ir blakus citi rakstnieki, kas nostrādā kā katalizators, bet blakus nav ne vīra, ne bērnu, kas nostrādā kā stabilizators, un pēc tam tu atbrauc mājās un visi prasa, vai labi atpūties (vai vispār neprasa un noilgojušies klūp virsū ar savu pilnīgi negaidīto un pārņemošo eksistenci)? Neizklausās pēc gudra plāna, ja vien neplāno pēdējā dienā griezt vēnazzz vai kaut ko tādu.
/tas nav personīgi, es vienkārši patlaban intensīvi domāju, vai man kas tāds varētu kādā punktā nākt labumā vai ne, un, ja jā, tad kādā redakcijā.
Ai mīn, es pēdējā pusgada laikā esmu divreiz pamanījusies novest sevi līdz tam, ko Ivo pieklājīgi nodefinē kā "pirmās izdegšanas pazīmes" un kas praksē nozīmē siekalošanos uz klavieres un nespēju divus vārdus salikt kopā, un tas nav tas, ko vajag. |
|
|
