vispār šonakt man bija dīvains sapnis. gan tāpēc, ka dīvains, gan arī tāpēc, ka cibiņi man tur rēgojās un pat kolēģi un darbs. vobšem splašnojs kašmārs, bet man pašam sasodīti jautri.
mēģināšu kaut kā pierakstīt, kamēr vēl kaut ko atminu.
viss sākās pavisam nevainīgi pie ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) tantes. atnāca Oļģertiņš, papļāpājām. es viņu izvadīju līdz mašīnai. puika sēžas tajā iekšā un sākas kašmars. nācās viņu bālu un trīcošu vest atpakaļ, da i alu iemalkot i zēnu mierināt, un pēc tam viņu vēl uz mājām vest, jo viens viņš nu nekur, bet es jau nu nobijušamies tēviņa dēļ pa pasauli apkārt vazāties netaisījos.
vobšem turpmāka sapņa daļa bija saistīta jau ar vairāku dienu notikumiem, kurus var raksturot kā šausmas Rīgā. cilvēki panikā. no mājām ārā neiet. valsts pārvaldes process paralizēts, sabiedriskais transports nekursē, veikali nestrādā. daļēji nomierināts Oļģertiņš mani uz darbu veda (autobusi ta nekursē, bet viņam ir mašīna). tajā mazmiestā, kur es strādāju nekādu šausmu nav. ta no ziņu fragmentiem, kas līdz pasaulei nonāk, neviens neko nespēj saprast. nu un es ķiķinādams kolēģiem stāstu. kamēr es stundās, tikmēr tie kolēģi, kam ir logi, tincina to zēnu un klausās viņa versiju.
pēc darba tieku vests atpakaļ uz Rīgu, bet ļauži, sapratuši, ka sēdēšana mājās nelīdz, pamet pilsētu. nu tie bari, kas brauca prom! nu tos jums vajadzēja redzēt! tās masas!
ieradies mājās, protams, ielienu cibā. vajag taču uzzināt pēdējos jaunumus. bēgšana ir sākusies, jo cilvēki saprata, ka sēžot mājās no tām šausmām nevar izvairīties. pa šo laiku Oļģertiņš ir izdomājis, ka pats mēģinās tikt galā un dodas vispirms uz darbu un pēc tam uz mājām, bet es cibojos. rezultātā saciboju, ka man ir jādodas pie martcore, kur kādu laiku nākas uzkavēties. šausmas Rīgā turpinās, bet es par to visu ķiķinu, nu kur var būt tik dumi radījumi kā cilvēki?! tā dzīvošanās pie martcore, beidzas ar to, ka viņš mani nogādā pie dienasgramata, kur mēs vēl uz kādu laiciņu iesprūstam.
tam visam paralēli figurē arī grells tur, kur nu viņš tur dzīvojas. skatās ziņu raidījumus, klausās radioziņas, lasa cibu un neko nesaprot un nespēj aptvert, kas Rīgā notiek. sazvanīt LV nav iespējams, atbraukt uz šejieni tāpat, jo visi reisi ir atcelti. citiem vārdiem sakot, pasaule pret viņu sazvērējusies un piedāvā viņam pilnīgu neziņu.
un kā jums šķiet, kas ir to šausmu izraisītāji? varu pateikt, ka tie nebija redzami. tie bija neredzami spoki un mājgariņi. un cilvēki savās iedomās no tiem mājzvēriem sapūta tādus ziloņus, ka es par viņiem visu laiku sajūsminājos (labi es nebiju vienīgais, kas par to sajūsminājās). bet nu tādu bardaku no nekā sataisīt! uz to tikai cilvēks ir spējīgs ;o) |
