Shelly -

12:34 pm

Nesen runājām ar kursabiedreni par nelietderīgām zināšanām. Pirms tam bijām pavadījušas pusstundu, klaiņojot pa fakultātes apkārtni, lai atrastu tipogrāfiju, kur var iesiet maģistra darbu cietos vākos, un kad visbeidzot atradām, izrādījās, ka tur var iesiet tikai uz rītdienu (kas mums vairs galīgi nederēja). Iesēdāmies viņas vāģī un ripinājām uz centru turpmākiem meklējumiem.
- Zini, es atcerējos baiku, -  es teicu.
- Tas ir labi, - rimti atteica viņa.
- Pirms pāris gadiem kopā ar tēti bijām Kiprā.
- Aha!
- Jā, tētis piedalījās konferencē, bet es staigāju apkārt pa galvaspilsētu, sightseeing, un tā tālāk. Un dienu pirms tam, kā mums bija jābrauc prom, es lepni sagaidīju viņu viesnīcā: "Tēt, tēt, es beidzot varu neapmaldoties aiziet no viesnīcas uz centru un atpakaļ!" "Jauki," atteica mans vecais, "Tas nu reiz ir tas, ko es saucu par nelietderīgām zināšanām. Rīt mēs braucam prom, un šis ceļš tev vairs nekad nebūs vajadzīgs".
- Apmēram tāpat ir tagad, - es teicu. - Beidzot mēs zinam pareizo ceļu uz tipogrāfiju, bet tas vairs mums absolūti nav vajadzīgs. Un droši vien nekad vairs nebūs - ptu, ptu, ptu.
Viņa smējās. Un pēc brīža ierunājās.
-  Jā, bet nekad jau nevar zināt, kad nelietderīgās zināšanas noderēs. Es pamazām palieku vecāka - galu galā, viņa kautrīgi piebilda - es nezinu, cik tev ir, bet man ir 40, un man šķiet, es sāku saskatīt sakarības.
Ir tāda lieta kā mediatīvie labirinti - ir tikai viens ceļš pa kuru iet uz centru, bet tas nepārtraukti izlokās, un aizved tevi kaut kur citur. Un tu ej un ej, tev visu laiku liekas, ka tūlīt tu būsi klāt, bet atkal nekā. Un pēc tam ir ļoti interesanti iet atpakaļ. Krimuldā arī viens tāds ir, vari kādreiz aizbraukt ar draugu un paskatīties.
- Un tā jau dzīvē arī ir. Ir tikai viens ceļš, bet tu nekad nezināsi, uz kurieni tas aizved, - viņa teica.
Ko es ar to gribēju pateikt un kāpēc es to visu pierakstu? Nezinu. Varbūt to, ka cilvēki - un saskarsme ar viņiem - laikam ir brīnums. Vislielākais.